Pretēji nerakstītajam olimpiskajam principam, kas paredz karadarbības pārtraukšanu nozīmīgākā sporta foruma laikā, aizvadītajā nedēļā pasaules uzmanības centrā bija arī karš. Karš, kura atrisinājumu grūti prognozēt, jo tajā ir ļoti daudz nezināmo. Karš, kas kārtējo reizi mums atgādinājis, ka drošības situācija pasaulē tomēr ir samērā trausla.
Notikumi Gruzijā pierāda, ka lielā mērā šis ir arī informatīvais karš. Patiesību sakot, brīžiem pat rodas sajūta, ka ir divi dažādi kari. Tāpēc nav jābrīnās, ka Latvijas krievvalodīgie, kas informāciju iegūst no Krievijas masu medijiem, ir pavisam citos uzskatos nekā latvieši. Atliek paskatīties kaut vienu Krievijas televīzijas ziņu izlaidumu, lai saprastu, ka sliktā ir Gruzija, kas
apdraud mieru šajā reģionā un nogalina civiliedzīvotājus. Tiek rādīti kadri no sabombardētās Dienvidosetijas galvaspilsētas Chinvali, apgalvojot, ka tas ir gruzīnu roku darbs. Savukārt pretējā informācijas telpā tiek stāstīts par Krievijas armijas nodarīto postu Gruzijas teritorijā. Kur ir patiesība? Lai nonāktu līdz tai, droši vien nepieciešams ļoti labi pārzināt šī konflikta aizkulises, vēsturi, izprast tā būtību, bet to nevar prasīt no vienkārša televīzijas skatītāja. Viņš pieņem patiesību, ko sniedz televīzija. Viņš neaizdomājas, ka karš neradās šī gada augustā, konflikta vēsture meklējama jau 90. gadu sākumā, kad no Gruzijas atšķēlās Dienvidosetija un Abhāzija. Visu šo laiku šis reģions bija kā bumba ar laika degli, nebija vien zināms, kurš un kad to aizdedzinās. Abas puses visu laiku staigāja pa naža asmeni, rīkojot provokācijas, vedot informatīvo un psiholoģisko karu. Beidzot Gruzijai neizturēja nervi, tā spēra pirmo soli separātisko reģionu savaldīšanā, bet Krievija to vien gaidīja, lai tūlīt dotos aizstāvēt savējos. (Runājot par provokācijām, der atcerēties 1940. gada 15.jūnija notikumus Masļenkos, kā sekas bija Latvijas okupācija pāris dienas vēlāk.)
Noteikta vaina jāuzņemas Gruzijas pusei, kas savulaik, iespējams, neieklausījās vai nevēlējās risināt problēmas šajā reģionā. Pretējā gadījumā gandrīz 90 procenti Dienvidosetijā dzīvojošo šobrīd nebūtu Krievijas pilsoņi. Tieši uz to balstās Krievijas rīcība, tā teikt, tās pilsoņi ir apdraudēti, tās pienākums ir doties viņiem palīgā. Diemžēl nepamanot, kur beidzas palīdzība un sākas agresija. Ieiešana citas valsts teritorijā, manuprāt, nav uzskatāma par palīdzību. Lai gan PSRS savulaik itin bieži praktizēja šādu palīdzības sniegšanu. Krievijas armija, iebrūkot Gruzijas teritorijā, demonstrēja, ka nekur tālu no šāda PSRS mantojuma nav aizgājusi. Kārtējo reizi varējām pārliecināties, ka Krievijas vārdi nebūt nesaskan ar darbiem. Kaut oficiālā līmenī tika ziņots, ka nekāda karaspēka virzība nenotiek, ārvalstu mediji ziņoja pretējo. Acīmredzot jēdzienu “pārtraukt karadarbību” var traktēt dažādi, un tas nekādā gadījumā nenozīmē karaspēka izvešanu no citas valsts teritorijas. Krievija gan paziņojusi, ka vakar sāks karaspēka izvešanu, bet nav zināms, cik ilgā laikā tas notiks. Nav zināms, vai armija pilnībā atkāpsies no Dienvidosetijas, jo, kā norādījis Krievijas prezidents, dienvidosetīni un abhāzi nevienam citam, izņemot Krievijas miera uzturētājus, netic. Viņaprāt, tikai Krievijas karaspēks spēj aizstāvēt viņu intereses, tikai tas ir vienīgais viņu drošības garants. Man gan liekas dīvaini, ka vienas valsts armija vienlaikus var būt gan agresors, gan miera uzturētājs. Bet tāda jau laikam ir Krievijas divkosība. Tā apgalvo, ka atbalsta abu separātisko republiku vēlmes pēc savas neatkarības, taču nezin kāpēc aizmirsusi, ka arī Čečenija vēlējās būt neatkarīga. Taču šīs tautas brīvības alkas tika noslīcinātas asinīs. Jā, Krievijas prezidenti savu popularitāti pēdējās desmitgadēs centušies uzspodrināt tieši ar karadarbību. Putins sevi padarīja par Čečenijas kara varoni, tagad Medvedevs uzsācis savu karu Gruzijā, lai iegūtu politisko kapitālu. Bet kā vienā, tā otrā gadījumā cietēji ir mazās tautiņas, kas ir tikai ierocis lielās Krievijas rokās. Viņu liktenis, manuprāt, nerūp nevie-nam, tur valda pavisam citi mērķi. Krievijai nu ļoti nepatīk Gruzijas rietumnieciskā virzība, tāpēc tiek izmēģināti dažādi varianti, lai to mainītu. Ja Mihaila Saakašvili vietā būtu Krievijai lojāls prezidents, šāds konflikts, visticamāk, nebūtu noticis. Tad Gruzija būtu atzinusi abu separātisko reģionu neatkarību un ar prieku pieņemtu Krievijas palīdzību miera uzturēšanai. Taču Gruzija izvēlējusies savu ceļu, vēl vairāk, tā cer uz dalību NATO, un tas Krievijai ir kā dadzis acī. Nepietika, ka Baltijas valstis neizdevās atturēt no šī soļa, tagad vēl arī Gruzija raugās uz to pusi. Ja Krievija cerēja, ka šis konflikts mazinās Gruzijas iespējas iestāties NATO, Vācijas kancleres Angelas Merkeles paziņojums gan norāda pretējo. “Gruzija kļūs par NATO dalībvalsti, ja to vēlēsies – un tā to vēlas,” teica A. Merkele, uzsverot, ka Krievijas armijas daļām steidzami jāatstāj Gruzijas teritorija. Arī te Krievijai nav paveicies, ka Vācijas
kanclera krēslā vairs nav Gerharda Šrēdera, kurš allaž bijis Krievijas draugs. A. Merkele nostājās Gruzijas pusē, un tagad Krievija palikusi viena.
Tikmēr informatīvais karš turpinās. Krievijas mediju telpā ir viena patiesība, pretējā pusē – otra. Visticamāk, šis ir plats solis atpakaļ Krievijas un Rietumu attiecībās. Atliek cerēt, ka pasauli atkal nesadalīs dzelzs priekškars, lai varbūt dažs to gribētu. Ļoti labi zināms, ka ne pie kā laba tas galu galā nenovedīs.
Komentāri