straupietis, politiski represēts
Kad izlasīju 8. aprīļa “Druvā” ievietoto L.L.Grizānes rakstu “Atkal degam”, pārņēma satraukums.
Ieskatoties avīzē, jāprasa, vai zināt, kas un kā jādara zemes apsaimniekošanā? Neklausieties citu dziesmās un nedziediet līdzi tiem, kas dzied pret mazajiem, pret nabagiem, pret cauri iznestajiem zemniekiem, nepiebalsojiet tiem, kuri ar tautas interešu nodevēju atbalstu mūsu maizes ražotāju eksistēšanu padarīja neiespējamu.
Visiem zemniekiem, izņemot varbūt dažus lielos, kuri nezin par cik biezu “sviestmaizi” simtiem hektāru zemes ieguvuši, ir skaidri saprotams, ka viņu bankrotā ir vainojami mūsu tautas “glābēji”, “labdari”, kas ar savu “neizsīkstošo enerģiju” iegāzuši mūs verdošajā Eiropas Savienības katlā.
Arī 5. aprīļa “Druvā” lasāms anonīmas personas raksts “Jāsoda zemes īpašnieki!” Galvenās pretenzijas par kūlas dedzināšanu – ejot bojā dzīvībiņas un neesot svaiga gaisa, ko elpot.
Ja kādam ir uztraukums, ka iet bojā insekti, ka vasarā būs mazāk odu un ērču, tādu par ne cik normālu negribētos saukt.
Par ēku nodegšanu ir jārunā atsevišķi. Protams, dedzinot kūlu, var nodegt arī tas, kas nedrīkst iet bojā. Ja tas noticis, tad tā ir klaja paviršība un bezatbildība, par ko vainīgajam jāatbild.
Lai Latvijā neaugtu ne tikvien kā nekam nevajadzīga zāle, (jo dzīvnieki mazās saimniecībās, kas ir lielā pārsvarā, tikpat kā likvidēti), bet arī krūmi, tie iznīcināmi, saprātīgi dedzinot.
30. gados, arī vēl kara laikā vecākiem Liepājas apriņķī piederēja vecsaimniecība ar vairākiem desmitiem hektāru zemes, labi atceros, kā to apsaimniekoja. Bija bariņš slaucamu govju, zirgi un citi mājdzīvnieki. Atāls, kas auga pēc pļaušanas, līdz vēlam rudenim tika noganīts, zāle ziemā zem sniega nepalika. Kūlai nebija no kā veidoties.
Nebija iespējams noganīt
apmēram 2 – 3 % no platībām. To pavasarī bez bailēm no sodīšanas katrs saimnieks nodedzināja. Tā bija norma, citas iespējas tikt no kūlas vaļā nepastāv. Ko darīsim tagad, kad ar ES svētību esam bijuši spiesti tikt vaļā no govīm?
Daudzi zemes īpašnieki gadu nastas, slimības vai citu iemeslu dēļ nav spējīgi sev piederošās zemes platības apsaimniekot. Lai situāciju labotu, jāreaģē vietējām pašvaldībām un adekvāti jārīkojas.
Kūlas dedzināšana būtu jāturpina. Jāņem vērā, ka šis process robežojas ar atbildību, tajā var piedalīties tikai atbilstošas personas, īpašnieki.
Nedomāju, ka mūsu valsts vadītāji un to “piedziedātāji” kļūs gudrāki (izņemot to, kā pašiem tikt pie tautas kopīgās naudas miljoniem), jo tie muļķīgie nerealizējamie likumi, kas pieņemti nedaudzu gadu garumā, par to liecina. Nedrīkstot dedzināt kūlu, jo kopā ar to aizejot bojā dzīvībiņas. Tātad nedrīkst arī sastrādāt aramzemi, lai kaut ko audzētu, jo šajā procesā iet bojā vairāk derīgu dzīvībiņu, nekā ērces un citi kaitīgi insekti, kas atrodami kūlā.
Sodīt, sodīt un sodīt! Tas ir pašreiz populārākais tautas dzīves līmeņa “uzlabošanas” līdzeklis.
Komentāri