Pēc pandēmijas gaisotnes pilnīgas iepazīšanas visnotaļ daudz kas iepriekš licies neiedomājams, nu šķiet itin loģisks vai vismaz iespējams.
Darbs un mācības attālināti, lieka neapskaušanās un nepieskaršanās, iepirkšanās internetveikalos un vēl citi – kā praktiski, tā emocionāli aspekti. Pēc tam, kad esam pārsātinājuši savu apziņu ar biedējošo koronavīrusa izplatības statistiku un ar teicamnieku cienīgu apzinību savā parastā cilvēka ikdienā ieviesuši iepriekš tikai medicīnas iestādēs praktizētos dezinfekcijas pasākumus, pēc tā visa – grūti vairs iedomāties, kā varēja dzīvot bez tā.
Ar to, protams, nevēlos apgalvot, ka COVID-19 dēļ mēs visi atlikušo dzīvi fanātiski tīrīsim it visu sev apkārt, tomēr roku un virsmu dezinfekcija vairs nav nekas svešs. Ļoti iespējams, tieši šīs pandēmijas iespaidā daudziem par pašsaprotamākiem kļūs visi iespējamie piesardzības pasākumi, kad plašsaziņas līdzekļi atkal ziņos par gripas kārtējās sezonas iesākšanos.
Taču pirms aptuveni 170 gadiem pat medicīnas personāls savā darbā nepazina dezinfekciju kā standarta procedūru. Tieši šajā dienā – 1.jūlijā – 1818.gadā pasaulē nāca ungāru ārsts, akušieris Ignacs Zemmelveiss (Semmelweis Ignác Fülöp, latviski avotos minēts arī kā Ignācs Fileps Šemmelveišs), kurš pirmais kā regulāru praksi savā slimnīcā iedibināja roku dezinfekciju. Simboliska sakritība – 202 gadi personībai, kuras pētnieciskais ieguldījums tik daudz nozīmējis šajā 2020.gadā. Izcilais medicīnas zinātnieks 19.gadsimta vidū pirmais atklāja saistību starp roku dezinfekciju un dzemdību drudža (sievietes reproduktīvajā sistēmā iekļuvušas infekcijas izraisītu slimību, kas tolaik prasīja ne mazums dzīvību) izplatību. Viņš saprata, ka šo problēmu var krasi samazināt, dezinficējot rokas pirms saskarsmes ar pacienti. Tāpēc I.Zemmelveiss ierosināja medicīnas personālam kā dezinfekcijas līdzekli roku mazgāšanai izmantot hlora kaļķi. Nenoliedzami, mūsdienās esam gājuši krietni uz priekšu un šim nolūkam tiek izmantoti ādai saudzīgāki līdzekļi. Taču joprojām visā pasaulē šo ungāru mediķi godā par “māšu (dzīvību) glābēju” (“saviour of mothers”).
I.Zemmelveiss gan pats diemžēl nenodzīvoja ilgu mūžu – tīmeklī rodamā informācija liecina, ka viņš mūžībā aizgājis 47 gadu vecumā. Turklāt par šiem saviem atklājumiem, kurus I.Zemmelveiss tobrīd vēl nespēja zinātniski pierādīt, viņš tika asi kritizēts un izsmiets. Tiesa, aptuveni ap to pašu laiku par stingrākām higiēnas prasībām (piemēram, roku mazgāšanu) kara hospitāļos iestājās arī citi mediķi pasaulē, tajā skaitā Krimas kara laikā strādājusī medicīnas māsa Florence Naitingeila (Florence Nightingale), taču – cik zināms, šo profesionāļu iniciatīvas uzņemtas krietni atsaucīgāk.
Jau aizsaulē esošā ungāru kolēģa sasniegumus uzmanības lokā jau tuvāk 19.gadsimta nogalei atkal izcēla franču mikrobiologs un ķīmiķis Luijs Pastērs (Louis Pasteur).
Jaunievedums, kas pirms gandrīz diviem gadu simteņiem ļāvis samazināt jauno māmiņu mirstību (pēc paša I.Zemmelveisa publikācijām) zem 1% izpostīja tā autora profesionālo reputāciju, nervu sistēmu un galu galā – dzīvi. Tagad viņa vārds saistās ar 2020.gada pavasara ikdienu, ieejot veikalā, darba vietā vai jebkurā citā sabiedriskā iestādē. Nu jau daudziem izveidojies paradums, kas, jādomā, ir palīdzējis būtiski ierobežot jaunā koronavīrusa izraisītās sērgas izplatību. Protams, ne visiem, bet dažiem sabiedrības locekļiem tik ļoti bīstamās slimības. Dezinfekcija kā standarts. Mēs nevaram kompensēt šīs idejas iniciatoram īstajā brīdī iztrūkušo atzinību, bet varam viņu pieminēt.
Komentāri