Pēc „Jaunā laika” (JL) šķelšanās kārta pienākusi nākamajai partijai, kas nav spējusi nodzēst iekšā gruzdošo neapmierinātību. Pagājušajā nedēļā drupa un šķobījās arī „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, kurai Saeimas frakcija kļuvusi pavisam plāna. Pirmdien par jauna politiskā spēka veidošanu paziņoja JL pametusī Sandra Kalniete un Eiropas Parlamenta deputāts Ģirts Valdis Kristovskis, kurš tanī pašā dienā bija pametis TB/LNNK.
Kad bitēm vienā stropā paliek par šauru, tās izauklē sev jaunu līderi, un daļa no saimes dodas jaunu laimi meklēt. Tiesa, citkārt bites spieto bezdarbības dēļ — ja nav ienesuma, tiek audzētas jaunas bišu mātes un auklēts aizlidošanas noskaņojums. Un, ja tās neviens pie darba neliek un neuzmana, tad rezultāts ir vai nu veselīgs, liels spiets, vai arī saujiņa pārlieku salielījušos lidoņu.
JL un TB/LNNK jau labu laiku ir bijuši spietošanas kandidāti. TB/LNNK pērn notikušajā partijas kongresā bija nopietna cīkstēšanās par līdera vietu starp Robertu Zīli un Ģirtu Kristovski. Tajā R. Zīle uzvarēja, taču, ja par kādu labumu ir divi sīvi konkurenti, tad mači tik vienkārši nebeidzas. Gan R. Zīlem, gan Ģ. Kristovskim partijā bija gana daudz atbalstītāju, un tiem ejot katram savu ceļu, sagaidāms, ka izaudzētajai „bišu mātei” ies līdzi arī daļa atbalstītāju.
Arī JL jau ilgu laiku bija mocījusi neziņa par to, kā būtu jāstrādā, lai sasniegtu savus mērķus. Daļa gribēja iet valdībā, daļa ne, daļai patīk Einars Repše, daļai ne visai. Tā nu tagad tie, kam vecajā stropā par šauru, lavīnveidā ieguva brīvību doties pasaulē un meklēt laimi tur. Tā visiem labāk. JL deputāte portāla „v-Diena” interneta žurnālā pēc šķelšanās rakstīja: „Un, ja pat tā bija mirkļa sajūta, ka jāsmaida, lai gan negribas, bija labi. Laikam aizgājējiem „paldies”… Jo viņi atrisināja situāciju, kurai, liekas, nebija labas izejas.”
Pašlaik gan aizgājēji, gan palicēji izskatās esam gana optimistiski par iespējām turpināt dzīvi politikā, startēt gan pašvaldību, gan Saeimas vēlēšanās, solīt vēlētājiem to, ko tie vēlas dzirdēt. Bet vai tiešām kāds sola to, ko vēlētāji vēlas dzirdēt?
2006. gadā 9.Saeimas vēlēšanām bija reģistrēti 19 deputātu kandidātu saraksti, no kuriem Saeimā iekļuva septiņas partijas. Par spīti relatīvi lielajam daudzumam neteiksim, ka bija daudz, par ko balsot. Viens iemesls — nav redzamas tādu cilvēku politiskās organizācijas, kas kopumā izskatītos krietni labāk uz citu fona. Cits — netiek piedāvāta tāda politika, kādu vēlētāji vēlētos.
Ja pirmo problēmu efektīvi var risināt, veidojot jaunas populāru cilvēku izlases (partijas) dažādās kombinācijās, tad ar otro ir krietni grūtāk. Pēc pirmā parauga veidotās partijas reti kad ilgtermiņā spēj saglabāt savu cilvēku popularitāti, jo lielās sākotnējās ambīcijas un netveramie lozungi (tādi kā „godīga politika”) ir jāpārvērš praktiskos darbos. Un kā tu paskaidrosi, ka „godīga politika” nozīmē, piemēram, gadu atrasties opozīcijā un neko neietekmēt? Var neizdoties.
Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā pie varas ir bijušas labējās partijas, kas īstenojušas labēju politiku. Vismaz politiķi paši tā domā. Labējā politika var nozīmēt gan nacionālu nostāju (kas politiķim gluži kā pase jāuzrāda latviešu vēlētājam, lai tas zinātu, ka šis nav kāds viltīgs Maskavas aģents), gan ekonomisko politiku, kas atbalsta valsts neiejaukšanos ekonomikā, brīvo tirgu un mežonīgu kapitālismu, kurā
katrs kuļas, kā māk un cik spēka. Uzņēmējiem un partiju finansētājiem patīk, tāpēc šādām partijām vieglāk ir piesaistīt atbalstītājus. Vēlētājiem neviens nejautā, jo lielākā daļa pieņemamo izvēļu savās programmās ir līdzīgas.
Un tagad, kad sākušies lielie politiķu spieti un tiek veidotas jaunas saimes, lai ienesuma laikā — vēlēšanās — tiktu pie labākajiem stropiem, izrādās, ka arī šķietami jaunie politiskie spēki piedāvā to pašu jau pierasti garlaicīgo nacionālo konservatīvismu. Mēs, protams, varam atkārtot Staļina frāzi par kadriem, kas izšķir visu, un teikt, ka S. Kalniete un Ģ. Kristovskis izskatās pēc godājamiem cilvēkiem, kam rūp savas valsts nākotne, taču ir jājautā, ko gan viņi mums piedāvā? Jaunu partiju ar zināmu un pievilcīgu seju izlasi — jā. Patīkamos abstraktus labās politikas lozungus — jā. Idejas, kā to realizēt? Ja jā, tad kur šie paši cilvēki ir bijuši visus šos gadus, kopš mēs tos pazīstam? Viņi visu laiku ir realizējuši savas idejas. Ne vienmēr tik ļoti, cik pašiem un citiem gribētos, bet ir. Tas ir tas pats kurss, kas ieturēts kopš 90. gadu sākuma.
Tas savukārt ļauj prognozēt, ka nākamajās vēlēšanās jaunais politiskais spēks, kā jau jaunam politiskam spēkam pieklājas, iegūs prāvu atbalstītāju pulku, taču cerības, ka jaunās partijas parādīšanās saistīsies ar pārmaiņām politikā, nedod nekādas.
Komentāri