Deputāts Dainis Liepiņš divas nedēļas ir pretojies Saeimas prezidija norādēm viņam nepiedalīties parlamenta sēdēs.
D. Liepiņš ir apsūdzēts par nepatiesu ziņu sniegšanu savā amatpersonas deklarācijā, un lieta nodota izskatīšanai Jelgavas tiesā. Tā kā Saeimas deputātiem ir juridiska imunitāte, tad par to, vai deputātu drīkst saukt pie atbildības, vispirms lemj pats parlaments. Februārī Saeima atbalstīja D. Liepiņa lietas turpmāku iztiesāšanu. Atsaucoties uz Kārtības rulli, Saeimas prezidijs deputātam liedza uz lietas izskatīšanas laiku piedalīties Saeimas sēdēs. Pāris mēnešus D. Liepiņš pakļāvās šai norādei, taču aprīlī atkal ieradās Saeimā un nebija pierunājams pamest sēžu zāli. Nevēloties deputātu izmest ārā ar varu, Saeimas vadība nolēma atcelt tās dienas sēdi, savukārt nedēļu vēlāk D. Liepiņu Saeimas sēžu zālē neielaida policija.
Savu pretošanos D. Liepiņš skaidro ar protestu pret tiesvedību, kuru viņš pats uzskata par politisku. D. Liepiņš kā bijušais Jelgavas domes deputāts ir bijis opozīcijā pilsētas mēram Andrim Rāviņam, un pašu tiesvedību D. Liepiņš uzskata par A. Rāviņa ietekmes demonstrāciju. Lai gan D. Liepiņš nenoliedz, ka pārkāpumi amatpersonas deklarācijas aizpildīšanā bijuši, tomēr uzsver, ka lietas nopietnība ir pārspīlēta, turklāt tās izskatīšana tiekot novilcināta – ja process vilksies tikpat lēni kā pašlaik, tad viņa darbs pašreizējā Saeimā faktiski ir bloķēts.
Iemesls, kāpēc D. Liepiņš vispār ir spējis tik pašpārliecināti turēties pretī norādījumiem, ir tāds, ka šis gadījums ir specifisks un aprakstīšanai nepieciešamo vārdu izvēle rada zināmas neskaidrības par to, ko tad īsti D. Liepiņš šinī gadījumā drīkst un nedrīkst darīt.
Saeimas Kārtības rullī rakstīts, ka Saeima lemj par piekrišanu deputāta kriminālvajāšanai. Ja šāda piekrišana tiek dota, konkrētais deputāts līdz kriminālvajāšanas beigām vai tiesvedības noslēgumam vairs nedrīkst piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs. Taču laikā, kad D. Liepiņš kļuva par Saeimas deputātu, kriminālvajāšana pret viņu jau bija sākta. Protams, tiesa arī šādā gadījumā nevar lietu izskatīt bez Saeimas piekrišanas, tomēr Saeimas balsojums februāra sākumā būtībā skāra citu aspektu. Ģenerālprokuratūra ir paziņojusi, ka Saeimai nemaz nebija jālemj par to, vai atļaut sākt kriminālvajāšanu pret D. Liepiņu – tas viss jau bija noticis fakts. Jautājums bija par D. Liepiņa “krimināllietas turpmāko iztiesāšanu”. Tieši šāda atļauja no Saeimas bija nepieciešama arī Jelgavas tiesai.
Saeimas Kārtības rullī un arī citos juridiskos dokumentos visus specifiskos gadījumus aprakstīt nav iespējams, un arī šis ir viens no tiem. Konstitucionālo tiesību eksperts Jānis Pleps skaidrojis, ka Saeima nelemj par katru kriminālprocesa stadiju un darbību – piemēram, pārmeklēšanu, apcietināšanu, tiesāšanu – atsevišķi, bet gan dod piekrišanu visām ar procesu saistītajām darbībām kopumā. Līdz ar to, ja Saeima nav bijusi iesaistīta D. Liepiņa lietā no sākta gala, lietas būtību tas nemaina. Saeimas Kārtības rullī ierakstītā ideja ir šāda: ja tiesa izskata lietu pret deputātu un Saeima tam piekrīt, deputātam nav tiesību piedalīties Saeimas darbā.
Taču konkrētā situācija paver iespēju arī radoši interpretēt to, ko nozīmē Kārtības rullī aprakstītais aizliegums piedalīties Saeimas un komisiju sēdēs. Dienā, kad D. Liepiņa dēļ tika pārtraukta Saeimas sēde, viņš gan atradās zālē, taču nebija reģistrējies un tādējādi nepretendēja uz piedalīšanos balsošanā. Vai aizliegums piedalīties sēdē ir tas pats, kas aizliegums atrasties telpā, kur sēde notiek? Saeimas prezidijs domā, ka jā – atrodoties zālē, viņš kā Latvijas Reģionu apvienības Saeimas frakcijas vadītājs tāpat var dot norādes kolēģiem un citos veidos iesaistīties procesos. D. Liepiņš domā, ka ne.
Pēc tam, kad pagājušajā ceturtdienā D. Liepiņš tā arī ne no viena nesaņēma tādu šo nianšu juridisko pamatojumu, kas viņu apmierinātu, viņš solīja sūdzēt tiesā valsti. Viņam to noteikti vajadzētu darīt – gan tāpēc, ka tad viņš šādu pamatojumu noteikti iegūtu, gan tāpēc, ka tiktu radīts precedents, kas labāk paskaidrotu, kā tulkot attiecīgās noteikumu normas.
Nav noliedzams, ka tiesas Latvijā lietas bieži vien izskata ļoti lēni. Domājams, ka iemesli tam ir visai dažādi – gan dažādas nepilnības, kas iesaistītajām pusēm ļauj vilcināt laiku, gan tiesu lielā noslodze, gan vēl citas nebūšanas. Taču der arī atgādināt, ka situācijas skaidrojums ar politisku izrēķināšanos ir visai neoriģināls – politiķiem bieži vien patīk uz ko tādu novelt dažādas nebūšanas – tas var būt gan pamatoti, gan nepamatoti, un publikai parasti nav nekādu iespēju izvērtēt šādu apgalvojumu patiesumu. Tieši tāpēc, ka šādas izrēķināšanās notiek aizkulisēs un tādējādi tās īsti nevar pierādīt, šis skaidrojums ir tik ērts. Ja par aizliegumu viņam piedalīties Saeimas sēdēs un iespējamajām juridiskajām niansēm beigās nudien lemtu tiesa, tā būtu pārliecinošāka perspektīva. Taču beigās D. Liepiņam tāpat tiek vismaz mazumiņš – izrādes iespēja medijos.
Jānis Buholcs
Komentāri