Izskatās, ka uz Latvijas publiskās skatuves šobrīd tāds demisiju biruma laiks. Kamēr mēģināju saprast, kādi iemesli liek amatpersonām demisionēt un kas tomēr palikt krēslā, arī pēdējā skaļāk izskanējusī par pikanto video nodēvētajā skandālā iesaistītais politiķis – Jelgavas novada mērs – atteicies no amata.
Un lai gan sākotnēji mērs Madars Lasmanis sacīja, ka viņam nav, par ko atvainoties un viņš neatkāpsies, garo demisijas izklāstu iesāk ar teikumu, ka “politiskā situācija Jelgavas novada domē ir sasniegusi pašreizējās koalīcijas darbības termiņa robežu”, tomēr krietni tālāk arī piemin, ka “cilvēks, kurš strādā publiskā amatā, nedrīkst nonākt situācijā, ko var dažādi interpretēt”, kā arī paskaidro, ka atvainojies gan tiešajiem kolēģiem, gan vēlas atvainoties novada iedzīvotājiem un plašākai sabiedrībai.
Lielu sabiedrības šūpošanos izraisīja arī publiskajā vidē nonākusī informācija par iespējamo Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas pasniedzēju seksuālo uzmākšanos studentēm. Tomēr tās rektors to neuzskata par pietiekamu iemeslu, lai atkāptos no amata. Tikmēr to izdarījusi Helēna Demakova, kas bija Mūzikas akadēmijas padomes priekšsēdētāja. Viņa lēmumu pamatoja ar emocionāli pārāk smago laiku, norādot: “Žēl, ka esmu pievīlusi kultūras ministres un cietušo meiteņu uzticību.”
Pa šīm dienām daudz klusāk lidojumu skandāla dēļ no ārlietu ministra amata atkāpies Krišjānis Kariņš. Jāteic, viņš iepriekš atkāpās arī no Ministru prezidenta amata, lai gan bija kļuvis par visilgāk strādājošās vadības vadītāju, pamatojot, ka nevar darīt savu darbu, ja viņam neuzticas.
Jāteic, ka ik pa laikam dažādu nozaru speciālisti rosina izglītības, veselības un citu ministru demisiju, bet parasti ministri braši paliek savos amatos un turpina darbu, pat ja viņiem nav sabiedrības atbalsta. Nerunājot nemaz par dažādiem korupcijas skandāliem, kuros reizēm ierauts kāds no ministriem. Ažiotāža ap tiem nereti noklust bez rezultāta.
Atskatoties un vērtējot, ka divās desmitgadēs atkāpies ne viens vien ministrs, par daudziem pat aizmirsies, tomēr laikam visspilgtāk prātā palikusi Ministru prezidenta Valda Dombrovska demisija pēc Zolitūdes traģēdijas. Viņš atkāpās, norādot, ka uzņemas politisko atbildību par notikušo. Vienmēr emocionāli nosvērtais Valdis Dombrovskis toreiz runāja ar asarām acīs. Pēc tam gan viņa ceļš raiti aizveda uz Eiropas Parlamentu, bet saprotams, ka atkāpšanās no viena amata nenozīmē aiziešanu no politikas vispār.
Komentāri