Ap izlaidumu laiku sabiedrībā atkal skaļāk uzvirmo jautājums, vai pedagogiem un izglītības iestādei kā pateicība par bērnu izglītošanu ir jāpasniedz dāvana.
Jau pirms vairāk nekā desmit gadiem, 2013. gadā, stājās spēkā Tiesībsarga ierosinātie grozījumi Izglītības likumā, kas regulē mācību līdzekļu finansēšanas jautājumu. Tas bija brīdis, kad audzinātāji atteicās no naudas vākšanas klases fondam, paskaidrojot, ka skolotāji audzēkņu vecākiem nedrīkst prasīt naudu. Tomēr, tā kā Izglītības likums arvien nosaka, ka vecāku pienākums ir savu materiālo iespēju robežās nodrošināt kancelejas piederumus, apģērbu un apavus, atsevišķu mācību priekšmetu obligātā satura apguvei nepieciešamo specifisko tērpu, higiēnas piederumus un materiālus, kurus, izmantojot mācību procesā, skolēns rada priekšmetu vai produktu savām vajadzībām, tad skolēnu vecāki nereti vienojas par “kopējo kasi” un kāds uzņemas naudas vākšanu, jo tā iegādāt nepieciešamo ir ērtāk.
Bet brīdī, kad runa nonāk līdz pedagogu sveikšanai dzimšanas dienā, Ziemassvētkos, izlaidumā vai citos svētkos, vecāku domas sāk dalīties. Jāteic, pat par ziedu dāvināšanu 1. septembrī vai 31. maijā vecāku domas ir divējādas – ir tādi, kuriem tas ir pašsaprotami, bet citiem vairs nē. Un arī pašu pedagogu viedoklis ir atšķirīgs – kāds priecājas par ziedu bagātību, ko saņēmis, cits secina, ka tas ir lieki.
Šogad mani pārsteidza publiski izskanējusī Valles pamatskolas direktora Jāņa Viegliņa neizpratne, kāpēc skolotājs, kurš saņem algu, vēl ir jāapdāvina. Viņš uzskata, ka šāda pateicības mānija ir jāizskauž, ka pilnīgi pietiekami ir ar paldies un labiem vārdiem. Arī Tiesībsargs jau iepriekš norādījis, ka apdāvināšanu kultivē paši bērnu vecāki. Jāteic, arī es esmu no tiem, kam nav nekādu iebildumu uzdāvināt ko jauku pedagogam, kad kāda no meitām absolvē skolu. Man arī ikdienā patīk līdzcilvēkus pārsteigt ar kādu dāvaniņu – ne tik daudz materiāli vērtīgu, kā oriģinālu, kuru gatavojot vai organizējot esmu domājusi tieši par konkrēto cilvēku. Tajā pašā laikā neuzskatu, ka, piemēram, ja nav dāvanas, ciemos doties nedrīkst, ka dāvana ir kaut kas obligāts.
Saprotu, ka pati nonāku pretrunās, jo arī saviem bērniem mācu, ka man būtiskāks par dāvanām ir laiks, ko pavadām kopā, vai kaut kas jauks, ko bērns man par prieku izdara. Un vienlaicīgi es no sirds priecājos par bērnu pārdomātajām dāvanām, kurās tieši tāpat redzu, ka ir domāts tieši par mani un to, kas mani iepriecina. Laikam ir tā, ka man nav nekas pret dāvanām, bet es tām neredzu jēgu, ja tām nenāk klāt emocionālā puse – patiesa interese, cieņa vai mīlestība pret cilvēku, kam dāvanu pasniedz.
Tomēr Tiesībsargs aicinājis skolēnus un viņu vecākus paust pedagogiem cieņu, iepriecinājumu vai pateicību nemateriālā veidā. Izskatās, esam pārejas posmā, kad daļa dāvināšanu vēl atbalsta, bet citi nē. Tā bērnu vecāki, labu domu vadīti, var nonākt neveiklā situācijā. Bet ar vai bez dāvanām, galvenais, lai izlaidumu laiks ir prieka un gandarījuma piepildīts kā izglītības iestāžu absolventiem, tā arī viņu pedagogiem un vecākiem.
Komentāri