“Jums ir lielas spējas ielikt vārdos to, kas svarīgs visai tautai”, “Tā nav grāmata, tas ir dārgums, kad to izlasīju, vispirms domāju, kam to ieteikt,” – tie ir cēsnieku vārdi, kurus šajā novembrī kā dāvanu par veikumu Cēsīs saņēma rakstniece Māra Zālīte. Notikuma vieta bija literārais sarīkojums. Tajā autore vēstīja par jaunākajām iecerēm un arī jaunāko grāmatu “Pieci pirksti”. Tā klajā nāca pirms nepilna gada. Cēsu centrālā bibliotēka to iepirka vairākos eksemplāros, bet lasīt gribētāju rindas joprojām garas.
Lasot Māras Zālītes romānu “Pieci pirksti”, var justies kā sendienās, kā kādreiz – ienākot Aspazijas pasaulē: “Ar vienu aci es varēju smiet, ar otru, ja vajadzēja, asaras liet.” Romāns mākslinieciski talantīgi izveidots. Vārdi pārtop par domām un sajūtām, kas latviešu lasītāja sirdi silda un arī stiprina.
Tēma, ko rakstniece risina, ir sirdi plosoša. Pēc izsūtījuma cerību pilnā atgriešanās Latvijā sagādā jaunas, rūgtas vilšanās par sagandēto Latviju. Liels morāls spēks un arī bērnišķīga ticība labajam ir tie, kas represijās un karā saplosītajām ģimenēm dod iespēju pacelties pāri sāpēm un netaisnībai. Laura – Sibīrijā dzimusī latviešu meitenīte – tikai no piecu gadu vecuma drīkst augt savu senču zemē, būt vietā, kur viņas dzimta dzīvo divpadsmitajā paaudzē. Ko mums nozīmē tas vien, ka Latvijā par krievēnu apsaukātais meitēns senču zemē var izaugt stiprs. Laura kļuva par tautas mīlētu dzejnieci – Māru Zālīti.
Tā izauga tūkstošiem bērnu, kas īstajā brīdī sacīja savu vārdu – balsoja par Latvijas valsts atjaunošanu. Par tās Latvijas, kuru viņu vectēvi izkaroja un pēc kara pārvērta par plaukstošu valsti.
M. Zālītes romāns “Pieci pirksti” liek domāt, cik esam stipra tauta un cik arī ievainojami. Tā ir grāmata, kuru gribas ieteikt. Vispirms savējiem, latviešiem. Grāmata, kuru prieks uzdāvināt, jo zini, ka pēc aizvēršanas lasītājam būs jauki ap sirdi. Kā apliecinājumam par pilnasinību un pēctecību latviešos. Mairita Kaņepe
Komentāri