Šonedēļ rajona skolēniem bija mājturības, mājsaimniecības olimpiādes. Gatavošanās olimpiādei notikusi kopš mācību gada sākuma, jo jāsagatavo mājasdarbs. Priekuļu vidusskolā, kur notika olimpiāde, no dalībnieku rokdarbiem bija tapusi izstāde – šūti un adīti apģērbi, darināti dekoratīvi priekšmeti, izšuvumi. Kamēr notika olimpiādes teorētiskā un praktiskā daļa, mājturības skolotājas dalījās pieredzē.
Vineta Stīpniece, Cēsu pilsētas pamatskolas skolotāja: „ Mājturības stundās ļoti labi var just, kurš bērns mājās kaut ko dara un kurš nekad nav strādājis virtuvē. Jau ar ienākšanu mācību virtuvē tas ir redzams – kā ņem rokās nazi, kā griež salātus, vai arī par visu virtuvē notiekošo brīnās. Skolēna mājās gūtās iemaņas var noteikt pēc drosmes darboties. Ja bērns jau strādājis virtuvē, skolā viņš ir aktīvāks un radošāks.
Esmu secinājusi, ka tagad daudzās ģimenēs mammas bērnus vispār pie plīts nelaiž. Bērni par to sūdzas. Un ne tikai piektās vai sestās klases meitenes. Arī astotās, devītās. Viena meitene stāstīja: „Mamma domā, ka es visu sasitīšu, sabojāšu, sadedzināšu.” Droši vien aiz tā slēpjas cits iemesls – vienkāršāk un ātrāk pieaugušajam ir pašam strādāt. Mācīšana aizņem papildu laiku, prasa pacietību un ieinteresētību. Netrūkst arī ģimeņu, kurās ar ēst gatavošanu vispār nodarbojas reti.
Daudzās ģimenēs bērnu no skolas sagaida vecmāmiņa, ir sagatavots ēdiens. Esmu secinājusi, ka vecmāmiņas daudz vairāk ir kopā ar bērniem, viņus māca. Mammām tam trūkst laika.
Zīmīgi, ja ģimenē strādā rokdarbus, tad arī meitenei ir interese. Ja mammai ir negatīva attieksme pret rokdarbiem, tad arī bērnam. Visiem skolotājiem ir bijuši gadījumi, ka tikai skolā, apgūstot rokdarbus, bērniem tie iepatīkas. Reiz uz ielas man pienāca māmiņa, lai pateiktos, ka esmu viņai iemācījusi adīt. Protams, ka es nebiju viņu mācījusi. Bērns šo māku ģimenei atnesa no skolas.”
Inga Ivanova, Cēsu Valsts ģimnāzijas skolotāja: „Priecē tas, ka pēdējā laikā arvien vairāk bērnus sāk interesēt rokdarbi, meitenes arī vēlas vilkt mugurā savus darinātos tērpus. Nāk atkal modē etnogrāfijas elementi, pašu darinājums, arī dabiskie materiāli un vilnas dzijas. Mājturības popularitāti skolēnu vidū ietekmē tā brīža mode. Bija laiks, kad skolēni no rokdarbiem neko paši negribēja valkāt. Tagad adīšana un tamborēšana ir modē un bērni grib darboties.”
Viktorija Sīviņa, Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas skolotāja: „Nav retums, ka bērni uz skolu atnāk ar lozungu: „ Man riebjas adīt”. Tas ir pirmais teikums, mājturības stundā ierodoties, iepazīstoties. Kur gan bērns par to iepriekš būtu dzirdējis? Skolotājam vēlāk ir saldi mirkļi, ja izdodas šo nepatiku kliedēt, izveidot rokdarbu prasmes. Protams, ir audzēkņi, kuri pret rokdarbiem tā arī paliek vienaldzīgi. ”Visu var nopirkt veikalā, kāpēc gan jāada?” viņi domā.”
Valsts mums, mājturības skolotājiem, uzliek ļoti lielas prasības ar programmu un standartu, kas bērniem jāapgūst. Mājturības tehnoloģiju – tā tagad sauc priekšmetu – blīvo programmu pilnībā izpildīt nav iespējams. Skolotājam jāstrādā tā, lai bērni ne vien darbu iemācās, bet arī gūst no tā prieku.”
Vineta Stīpniece: „Manuprāt, mājturība skolēnu vecākiem kļuvusi par visdārgāko priekšmetu. Adatas un dzijas, pārtikas produkti – viss jāgādā pašiem. Skola gādājusi par šujmašīnu, par katliņu un šķīvīti. Arī mācību grāmatas ir ļoti dārgas. Tās gan skolā cenšamies nodrošināt. Valsts izstrādātā mājturības programma tiešām paredz, ka daudz kas jāapgūst lielā tempā – ātri jāiemāca adīt, izšūt. Ne visi bērni tiek līdzi, paliek pusdarīti darbi. Man svarīgāk šķiet mācīšana pamatīgi, jāpanāk, lai iesāktie darbi tiktu paveikti līdz galam. Tad būs gan gandarījums, gan audzināšana.
Vairākus gadus skolā gatavojam mīkstās rotaļlietas, kuras pēc tam tiek dāvinātas bērnudārzu bērniem. Dāvanu pasniegšanas brīdis ir īpašs. Skolēni redz, kā viņu darba rezultātā radītais tiek novērtēts, kaut arī tā ir pavisam necila mantiņa. Redzēt, kā mazie novērtē un mīlē jaunās rotaļlietas, to autores skolā vēl ilgi pārrunāja un pieteicās nākamā gadā atkal darināt bērniem mantas. Skolēniem ne mazāk svarīgi, lai vēlmi apgūt rokdarbus, darba iznākumu novērtētu arī ģimene. ”
Viktorija Sīviņa: „Vecākiem tomēr jāatceras, ka ar pirmo darbu vēl meistars netop – ne adītājs, ne pinējs, ne galdnieks. Tāpēc vecāki var vilties, domājot, ka dārgi nopirkta dzija pati par sevi radīs labu rezultātu.
Būtu brīnišķīgi, ja skolas pašas varētu izveidot materiālo fondu un nenāktos tik daudz gaidīt vecāku atbalstu. Šujmašīnas mums ir, bet trūkst audumu. Tie jāpērk ģimenei. Esmu bijusi Somijas skolās. Tā ir labklājības zeme, un to var redzēt mājturības kabinetā. Audumi – baķu baķi, pērles – kastu kastes, diegi – spoļu spoles. Viss ir uz vietas. Lieliski. Diemžēl mēdz rasties citas problēmas. Skolotājs visu vajadzīgo darbam noliek priekšā, bet bērni vairs negrib neko ar rokām darīt. Mūsu audzēkņi ir daudz radošāki.
Katru reizi, kad sāku kulināriju, zinu, ka vecākiem būs jāizdod lieks lats produktu sagādāšanai, varbūt pat vairāk. Bērni jau arī izvēlas gatavot ekskluzīvākus ēdienus. Un es domāju, ko par skolotāju mājās saka vecāki. Droši vien groza galvu.”
Inga Ivanova: „ Man ir tāda pieredze, ka vecāki jūtas pateicīgi skolotājam par tām iemaņām, ko bērni gūst mājturības stundās, arī kulinārijā.”
Komentāri