Pavasaris dabai varētu būt diezgan bīstams periods. Īpaši jau siltās dienas un daudzās brīvdienas to padara par piesārņošanas laiku. Drēgnajā un pelēkajā ziemā nocietušies pēc dabas svaiguma, pilsētnieki (un ne tikai) dodas izbraukumos. Jautrojas mežā un mežmalās, sildās saulītē upmalās un ezermalās, izstaigā dabas takas. Variantu daudz, bet visos ir kas kopīgs – atpūtniekiem un dabas baudītājiem gribas ko apēst, varbūt kādu uzkodu, varbūt pat iekurināt ugunskuru un uzcept pa desiņai, un noteikti gribas padzerties. Un kas gan ir vienkāršāk, kā ņemt līdzi dzērienu, ūdeni vai jebko citu, kas pildīts plastmasas pudelē. Viegli nest un viegli… izmest.
Diemžēl to, kuri rūpīgi pieskata, lai viss, kas pastaigas laikā iztukšots, tiktu savākts un aiznests līdz atkritumu tvertnei, nemaz nav daudz. Atpūtnieku iecienītāko ceļu, celiņu un taku malās netrūkst ilgāku vai īsāku laiku mētājušos plastmasas pudeļu un saburzītu skārdeņu, no kurām kāds veldzējies.
Cilvēku bezatbildība un neizpratne, kādu postu nodara šī tukšā tara, laikam ir galvenā problēma, kāpēc valstis izvēlējušās ieviest depozīta sistēmu dzērienu iepakojumu savākšanai un otrreizējai pārstrādei. Latvijā diskusija par tās vajadzību saasinājusies vairākkārt, bet atkal atslābusi. Mediju telpā savureiz izskanēja viedokļi, ka sistēmas izveidošanu bremzē dzērienu ražotāji. Iespējams, tā arī bija, bet nu, kad jautājums tiek nopietni skatīts parlamentā un iekļauts publisko diskusiju dienas kārtībā, aina ir cita. Latvijas pārtikas ražotāji šonedēļ parakstīja memorandu depozīta sistēmas atbalstam un izsaka arī apņēmību veikt lielāko daļu sākotnējo ieguldījumu sistēmas ieviešanā, tādējādi novēršot slogu no citām iesaistītajām pusēm – tajā skaitā mazumtirgotājiem. Latvijas Bezalkoholisko dzērienu uzņēmumu asociācijas valdes locekle un “Cēsu alus” valdes priekšsēdētāja Eva Sietiņsone atzinusi, ka šajā jautājumā varam daudz mācīties no piemēra Igaunijā un Lietuvā, tā Latvijā iespējams ieviest efektīvu, caurspīdīgu depozīta sistēmu, ar ko būs apmierināti ražotāji, kā arī valsts un iedzīvotāji. Piemēram, no prakses Lietuvā var aizņemties priekšzīmi, ka depozīta taras automātus īrē atšķirībā no sistēmas Igaunijā.
Politiķu apņēmība īstenot šo jau gadiem apspriesto ieceri nu tiešām ir redzama. Tātad, šķiet, rasta visu pušu sapratne – sabiedrības, kas prasīja šos sistēmu, politiķu, kas minstinājās, un ražotāju, kas rēķināja. Taču nule pret iecerēto depozīta sistēmu iebildusi sabiedrībā pazīstama personība, Lielās talkas vadītāja Vita Jaunzeme. Nē, viņa nenoliedz plastmasas taras savākšanas sistēmas nepieciešamību, bet ir pret tādu, kādu “šobrīd tiek plānots ieviest, proti – depozītu nelielam skaitam PET pudeļu (piena, kefīra, jogurta, lielās ūdens pudeles tajā nav iekļautas), daļēji stiklam un alumīnijam”. Viņa atzīst, ka iecerētā sistēma vairs neatbilst laika prasībām, ka tāda tā būtu derējusi pirms desmit gadiem. “Pašlaik, kad visa pasaule ir nonākusi pie katastrofāla plastmasas apjoma un nekontrolējamas tās izplatīšanās (palikšanas) dabā, ir jāsaprot, kā tērēt 30 miljonus šīs problēmas risināšanai Latvijā,” atzīst V.Jaunzeme un piebilst, ka Latvijā nemaz ne pēc ilga laika būs jāmeklē jauni risinājumi, ko darīt ar visu, ne tikai dzērienu iepakojumu. Viņa vērtē, ka visu plastmasu varētu savākt tikai, radot sistēmu, kura nodrošina tās iepirkšanu: “Turklāt tas neizmaksās miljonus, jo šādas sistēmas ieviešanā piedalītos absolūti visi iepakojuma ražotāji un radītāji.” Tāpat vides aktīviste uzsver, ka jāiegulda līdzekļi zinātnē, lai radītu iepakojuma materiālu, kas nebūtu kaitīgi videi.
Argumenti vērā ņemami. Vien jautājums – vai tie tāpat kā atziņa, ka plānotā taras depozīta sistēma nāk par vēlu, arī neizskan ar nokavēšanos? Protams, plastmasas iepakojumu un citu izstrādājumu nokļūšanu dabā un postu, ko tas nodara, patlaban iecerētā taras depozīta sistēma neatrisinās, tomēr tas būs solis, kas sperts šajā virzienā. Latvijā varbūt tāds īsts pirmais. Vai vērts par šo soli dārgi maksāt? Domāju, laikam tomēr vērts. Tā nebūs tikai tukšu pudeļu savākšana, tā būs vēl viens nopietns ieguldījums attieksmes pret vidi veidošanai.
Ko varam darīt tūlīt, vēl pirms jebkāda valsts veidota sistēma darbojas? To, ko jau visi zinām, proti, pastaigā pa mežu iztukšoto limonādes pudeli un konfekšu turziņu nepabāzt zem koka saknes, bet ielikt somā, pārnest mājās un iemest konteinerā. Un cerēt, ka pēc ne pārāk daudziem gadiem zinātne, kas iemācījusies nofotografēt kosmosa melno caurumu, atradīs arī tādus elastīgā iepakojumu materiālus, kas nodrošinās, ka planēta neiegrimst atkritumu pārklājā.
Komentāri