Sācies skolēnu tik gaidītais brīvlaiks. Tie, kas nav izlaiduma klasēs, zina, ka priekšā trīs brīvlaika mēneši. Garš brīvais laiks. Tik garš, ka gala neredz, ja vasarai nav plānojuma – darbi, kas padarāmi, vietas, kas apmeklējamas, notikumi, kuri rīkojami vai apmeklējami. Jo bērns vecāks, jo svarīgāk, lai dienas un nedēļas brīvlaikā būtu piepildītas. Tad vasaras brīvlaikam būs vērtība.
Ko no savām skolas gadu vasarām atceras paaudzes, kuru bērni tagad ir skolēni? Ne tikai spriņģošanu pa pļavām, arī kādus darba uzdevumus. Grūtākus vai vieglākus, bet tagad atmiņās pārcilājamus ar smaidu. Mani vienaudži bija starp tiem, kuri Cēsu 1. vidusskolā kā pirmie tika mācīties vēsturiskai skolas ēkai līdzās uzceltos ēkas korpusos. Vasarā skolēni bija aicināti nākt pastrādāt pie skolas apkārtnes labiekārtošanas. Atceros, cik atbildīgi to uztvēru 11 gadu vecumā. Grābeklis rokā, un stājamies rindā, lai plašā teritorija iegūtu līdzenu zemes kārtu.
Tagad mainījušies laiki un arī bērnu skološanas paradumi. Skola vairs nav licēja pie darba ne mācību lauciņos, ne skolas telpu kārtošanā, ne dārza veidošanā. Taču vasaras brīvlaiks joprojām ir tikpat garš – trīs mēneši. Ja tajā nebūs darba nedēļas, pusaudži un arī jaunieši, jūtot spēku pieplūdumu, nezinās, kur to likt. Var gadīties pārpratumi, pārkāpumi un, galu galā, skaidrošanās ar likumsargiem.
Izglītības iestāžu vietā tagad skolēniem darbavietas, pirmās prakses vietas meklē pašvaldības. Redzot, cik lielā skaitā Cēsīs tajās piesakās ne vien pilsētas skolēni, bet arī novadu pašvaldībās lauku bērni, ir jaušams, ka darbs daudziem ir nepieciešamība. Gan prakses gūšana, gan spēka dzesēšana, kā arī pirmās naudiņas nopelnīšana. Aizvien vairāk uzņēmēju ir gatavi ziedot kādu daļu savas enerģijas, lai uzņēmumā vasaras darbos iesaistītu arī jauniešus, dodot apjausmu, kā tas ir – strādāt.
Par puisi no Līgatnes, kam pagājušajā vasarā ticis darbs lauku viesu nama apkārtnes uzkopšanā, virtuves darbiņos, vēl tagad darbinieku vidū klīst joki, kā vasaras darbinieks maisījies pa kājām, nevis izrādījies derīgs darba ritmā. Par uzdevumu ap namu sagrābt zālīti, kas nopļauta un sakaltusi, jaunietis nebijis sajūsmā – jāsāk mācīties grābekli turēt rokā. Kad tas īsti neizdevies, darba devējam puisis paziņojis – zāles grābšana nav viņa darbs. Pamatojums – tas mani fiziski un morāli pazemo – tagad jau folklorizējies darbinieku vidū un tiek noskaitīts kā dzejas rinda, kad jāķeras pie kāda piņķerīgāka ikdienas darba.
Komentāri