Kalendārā 1.maijs ierakstīts kā Darba svētki. Par to var priecāties, ironizēt, atzīt kā kaut ko formālu, bet būtība nemainās – Darba svētki – reize, kad vēlreiz atgādināt, ka darbs ir vērtība.
Tā ir katra cilvēka ikdienas nepieciešamība. Tā pasaulē iekārtots. Darbs arī latviešu tautasdziesmās minēts kā viena no cildenākajām vērtībām.
Atliek vien tās palasīt, lai saprastu, ka mūsu senči darbu un darba tikumu vienmēr turēja godā, jo viss labais nāk strādājot. Neko nedarot, slinkojot, dzīvē nevar sasniegt to, ko vēlas. Rokas klēpī maizi nepelna.
Darba tikums ir morāles vērtība seno latviešu dzīvē, un tas atstāts mantojumā. Senie latvieši dvēseliski izpratuši, ka dzīve bez darba nav pilnvērtīga. Cilvēks, kam ir augsts darba tikums, dzīvo strādājot, un, kas darbu godā, par to darbs arī gādā.
Vārdam “darbs”, zemu vai labi atalgots, pēdējās desmitgadēs līdzās nostājies arī “bezdarbs”, darbs kā izdzīvošana. Vieniem atrast darbu nekad nav grūti, no citiem tas, šķiet, bēg. Kas ir darbs šodienas cilvēka dzīvē?
Cēsniece Ieva Vīlipa ir pensionāre, bet aizvien strādā. Viņa ir rokdarbniece, līdz pensijai bijusi audēja. Tagad Cēsu tirgū piedāvā savus rokdarbus.
“Varētu nestrādāt, kad veselība ļauj, nevaru nosēdēt rokas klēpī salikusi,” saka Ieva Vīlipa un dalās pārdomās: “Darbs ir iztikšana, bet ne jau tikai. Strādājot galvā nenāk muļķīgas domas, problēmas atkāpjas. Ne vienmēr svarīgākais ir, cik nopelnīsi, bet prieks par padarīto. Arī paldies ir atlīdzība. Ja rokdarbnieki par saviem darinājumiem prasītu valsts noteikto minimālo taksi par stundu, neviens mūsu darbus nepirktu. Man darbs ir hobijs, patikšana, arī stimuls veselībai.
Tirgū pārdodot savus darinājumus, esmu sabiedrībā, satieku cilvēkus. Tas ir ļoti svarīgi. Ja kāds pasaka, ka patīk tas, ko daru. novērtē, tad atkal gribas darīt un rodas pārliecība, ka arī es varu. Cilvēkam jau vajag, lai kāds pasaka, ka viņam darbs padodas.
Daru to, kas man patīk, rokdarbi ir mana sirdslieta. Grūti iedomāties, kā justos, ja būtu jāstrādā darbs, kas nepatīk, tikai iztikšanas pēc. Kādu laiku, ja būtu bezizeja, jau varētu, bet ne ilgi. Ja darbu nedari ar sirdi, nav rezultāta. Darbā jāieliek sirds.
Lai gan mode mainās, turos pie vērtībām, kas nemainās. Lai jauno apgūst tie, kuri mācās pulciņos, negribas darīt to, ko citi, un noņemt klientus. Mode arī ātri pāriet, bet vērtības paliek.
Nemāku neko nedarīt. Diemžēl pazīstu cilvēkus, kuri nestrādā, kuri māk dzīvot bez darba. Tā patiesībā viņiem ir traģēdija.
Uzskatu, ka daudzkārt vainojami ir vecāki, kuri neiemāca, ka tas, ko velc mugurā, vispirms ir jānopelna. Sliņķi bijuši visos laikos, bet tagad, šķiet, tādu, kuri negrib, nevis nevar atrast darbu, ir par daudz. Kļūdu pieļāva, kad jau bērnudārzos bērni paši neko nedrīkstēja darīt, tāpat bija skolā. Tagad gribam, lai izauguši viņi ar interesi metas darbā. Nedarīs to, jo nav tā audzināti.”
30. aprīlī raunēnietei Vinetai Priedeslaipai bija pēdējā darba diena. Viņa kļūst par bezdarbnieci, jo pansionātu “Rauna”, kur par sociālo aprūpētāju nostrādāti gandrīz septiņi gadi, likvidē. “Vēl grūti sarast ar domu, ka nebūs darba. Labi, ka vasara, varēs atpūsties, sakopot domas, jo iestādes likvidēšana, pazaudētais darbs radījis daudz negatīvu emociju, pārdzīvojumu. Rudenī noteikti meklēšu darbu. Zinu, ka tuvākajā apkārtnē, arī Valmierā brīvu vietu nav. Pierīgā darbs ir, bet nav iespējams izbraukāt, tad jāmaina dzīvesvieta,” domās dalās Vineta un atzīst: “Jā, cilvēks strādā, lai nopelnītu, nodrošinātu ģimeni. Ne vienmēr darbs, kas patīk, ko darām no sirds, ir labi atalgots. Darbs cilvēkam dod ko daudz vairāk nekā algu. Esmu pārliecinājusies, ka ne katrs cilvēks var darīt katru darbu. Ja darāmais nepatīk, tikai aizpildi štata vietu, tad pašam nav gandarījuma par padarīto un izpaliek arī cerētais rezultāts. Diemžēl aizvien biežāk ikdienā nākas saskarties ar neprofesionālismu. Kāda var būt padarītā kvalitāte, ja darbs darīts darīšanas pēc. Par paveikto nav apmierināti ne cilvēki apkārt, ne pats darītājs. Pamazām vien zūd godprātīga attieksme pret darbu.
Nedomāju, ka sociālais darbs ir tas, kas man patiktu. Šķita, nav man piemērots. Pēc gada sapratu, ka pamazām vien tas dod gandarījumu, ka tieši to gribu darīt. Vēlēšanās strādāt sociālajā jomā deva pamudinājumu iegūt augstāko izglītību.
Zaudējot darbu, tikpat liels zaudējums ir arī kolektīvs. Mēs cits citu labi pazinām, arī klientus. Draudzīgā kolektīvā strādāt ir vieglāk. Esmu pārliecināta, ka darbu atradīšu, bet tas jau būs pavisam cits kolektīvs.”
Darba svētkos nav pieņemts kaut ko vēlēt, bet vai tad katrs negribētu, lai viņam kāds darbabiedrs novēl – “Ejam strādāt! Citādi darbs kā zaķis aizbēgs!”
Sarmīte Feldmane
Komentāri