žurnāliste ar 35 gadu stāžu
”Druvas” 3. marta numurā slejā ”Manas domas” žurnālists J.Gabrāns apsmej un klaji apmelo Cēsu ekospeciālistus bioloģijas jomā, kuri iestājušies pret pilsētas domes ierosinātu Pirtsupītes gravas kardinālu pārveidošanu un dabas pamatnes totālu iznīcināšanu, par ko, nav šaubu, draud kriminālatbildība (Krimināllikuma 114. pants). Nav taču iespējams tur uzcelt estrādi 10 000 skatītājiem un klausītājiem, divas lielas autostāvvietas, kafejnīcu, tuneli, izrakt dīķi, ierīkot bērnu rotaļu un sporta spēļu laukumus, deju grīdu un citas būves, lai dabai krietni nenodarītu pāri!
Bez šaubām, J.Gabrāns to visu ļoti labi zina. Un tomēr pretēji žurnālista ētikai – rakstīt tikai patiesību, patiesību un vēlreiz patiesību – hameleoniskā centībā pūš domes stabulē (tie ir viņa paša vārdi) un šādi grauj ikviena godīga žurnālista reputāciju un, nenoliedzami, arī savas avīzes autoritāti un labo slavu.
Jā, grauj! Turklāt pamatīgi. Kā žurnālistam ceļas roka, lai rakstītu, ka dabas draugiem patīk… smirdoša Pirtsupīte? Viņi, pēc Gabrāna vārdiem, domājot, ka ”visam jāpaliek, kā bijis, lai ir aizaugušas platības un nekārtības”. Cīnoties pret būvniecību šajā vietā, viņi it kā gremdējoties savās jaunības atmiņās. (Ne velti slejas virsraksts ir ”Kad mēs augām…”). Ņirgas, nekas vairāk!
J.Gabrāns iet vēl tālāk: ieceri kardināli pārveidot Pirtsupītes gravu nosaucis par progresīvu reformu, kurā viss ir atbilstošs prasībām, bet, ka ”cīnītāji” vadās tikai no emocijām un protestēšanai nav pamata, nav argumentācijas.
Un te nu vēl un vēlreiz gribas minēt, ka katrs ekoloģiski domājošs cilvēks ir par gravas sakopšanu: upītes gultnes iztīrīšanu, dažviet gājēju celiņu izveidošanu, atkritumu un drazu regulāru izvešanu… Bet ir kategoriski pret agresīvām darbībām šīs unikālās dabas un kultūrvides pārveidošanā.
Protams, daļēji jau var saprast domes centienus: celt un būvēt, tā teikt, uz velna paraušanu. Pašvaldībai taču ir vajadzīga nauda, jādod cilvēkiem iespēja pelnīt, nodarboties ar biznesu. Bet neba uz dabas postīšanas rēķina. J.Gabrāns: ”Mēs nevaram pagriezt laiku atpakaļ, šī diena nāk ar citiem uzstādījumiem, iespējām un prasībām.” Tātad nauda jāpelna, neraugoties ne uz ko. Tautā ir teiciens: ”Kāpjot pāri līķiem.”
Gandrīz precīzi. Blakus Pirtsupītes gravai ir Lejas kapi. Tajos guldīti daudzi cēsnieki, arī Latvijas Brīvības cīņu dalībnieki, pie kuriem 11. novembrī, Lāčplēša dienā, dodas sērst simtiem un simtiem jaunu un vecu cilvēku. Vai, iecerētajā atpūtas parkā dancojot un baudot dažādas citas izpriecas, neapgānīsim aizgājēju piemiņu?
Un vēl viens arguments: gravas otrajā malā taču atrodas Viestura ielas lielo dzīvojamo māju masīvs ar vairākiem tūkstošiem iedzīvotāju. Turpat arī slimnīca, kur katru dienu ārstējas smagi slimnieki, bet ārstiem un māsām jābūt koncentrētiem un mierīgiem, lai glābtu cilvēkus pat no nāves. Ķirurgiem darbs ir dienā un naktī, svētdienās un svētku dienās. Bet ja estrādē, kuru plānots celt ļoti tuvu Viestura ielai, dārdēs bungas, spiegs trompetes un saksofoni, atskaņotāji būs uzlikti ”uz pilnu klapi”, tad tiem, kas tuvumā dzīvo un strādā, drīz vien būs jāmeklē palīdzība pie psihiatra. (Starp citu, akustikas pārbaude šai vietai nav notikusi.)
Bet, lai Cēsis no šīm nelikumīgajām patvaļībām paglābtu, varbūt jāsauc palīgā ”Greenpeace International”, kas katrā ziņā pierādīs, ka dabas aizstāvji jāceļ saulītē, bet tās potenciālajiem postītājiem jāierāda vieta pie kauna staba. Raudzīsim, Gabrān, kā turpmāk izvērtīsies situācija šajā jomā. Noteikti raudzīsim!
Redakcijas piebilde.114.pants: ”Valsts īpaši aizsargājamo dabas objektu iznīcināšana un bojāšana.” Tajā teikts: ”Par valsts īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vai dabas objektu iznīcināšanu vai bojāšanu, ja ar to radīts būtisks kaitējums, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām.”
Komentāri