Ir agrs rīts. Logā iespīd saule un pa nelielu spraudziņu ieplūst spirgts gaiss. Rudenīgs. Tāds īpašs. Kā jau ik rudeni. Lai gan lapas vēl kavējas sārtoties, tomēr augļiem pārbagātie ābeļzari, ziedošās asteres un gladiolas apstiprina – klāt ir gada bagātākais mēnesis.
Veikalā, ejot garām ievārījuma un kompota burciņām, skābētiem gurķiem un vitrīnām ar saldētiem dārzeņiem un ogām neviļus nodomāju – jā, ērti, bet vai tad paši to visu nevaram sagādāt, pagatavot savām rokām? Neesmu no tiem, kuri atbalsta, ka rudeņos virtuves jāpārvērš tikai un vienīgi par “pārstrādes cehu”, kurš darbojas no rīta līdz vakaram. Pārspīlējumi nekad nav labi. Ja rosīšanās pa virtuvi un rudens gardumu sagatavošana jau rada apnikumu un nepatiku, tad tas nav tā vērts.
Tomēr, domāju, konservēšanai un ievārījumu vārīšanai ir ne tikai praktisks labums, bet pat psiholoģiski pozitīva nozīme. Īpaši jau šajā laikā, kad nauda visiem ir tik, cik nu ir, kad lielākā daļa cilvēku ir norūpējušies, kad daudziem diemžēl zudis pat prieks par dzīvi. Tā taču ir laba apziņa, ka, lai nu kā, bet pats varu sev sagatavot un nodrošināt dažādus gardumus ziemas garajiem mēnešiem. Turklāt tā ir sen zināma patiesība, ka mājās gatavotam ēdienam ir daudz labāka garša un mielastā šādiem meistarstiķiem ir atvēlēta īpaša vieta. Ir vēl kas. Vērtējot sevi, esmu secinājusi, ka rosīšanās virtuvē ir pat sava veida meditācija. Ja griežu sīpolus, domāju par tiem, nevis par darbā paveicamo. Ja mizoju un rīvēju kabaci, domāju par šo procesu, nevis gaužos par ikdienas netaisnībām. Un patiesi, kad virtuvē darbi pabeigti, domas, šķiet, kaut par nelielu daļiņu, bet ir kļuvušas gaišākas, pozitīvākas.
Atvasaras saulīte un dārzu pārbagātība raisījusi domu, ka aizvien tik daudziem pieklibo prasme priecāties par tām daudzajām, labajām lietām, kas mums pieder. Tā jau ir – vieglāk ir sūkstīties par to, kā nav, nevis priecāties par esošo. Bet ir taču tik daudz kā laba. Māra Majore – Linē
Komentāri