Civilā aizsardzība. Paaudzei, kas dzīvojusi padomju laikā, šie vārdi vēl nesen raisīja tādu kā smīnu. Kurš gan skolas solā nav sēdējis civilās aizsardzības mācību stundās, piedalījies nodarbībās? Nezinu, cik daudzi tolaik mācīto glābšanos no atomsprādziena, gāzmasku vilkšanu, cietušo glābšanu uzskatīja par nopietnām nodarbībām, man tās vairāk atmiņā palikušas ar zināmu jautrību, kā tādu piespiestu brīvstundu no skolas vai darba.
Tagad civilā aizsardzība ieguvusi pavisam citu jēgu. Domāju, Krievijas nežēlīgais un absurdais, neticami melīgu iemeslu dēļ uzsāktais karš Ukrainā šo jēdzienu atmodināja visās Baltijas valstīs.
Latvijā sarosījās doma par patvertnēm, kas glābtu cilvēkus no uzlidojumiem un artilērijas. Padomju laikos sabūvēto vairs nav, tuvākajā apkaimē vēl pastāv vien Līgatnes bunkurs, kur kara gadījumā bija paredzēts darboties tā laika varasvīriem. (Nez, vai tas arī tagad pilnībā spētu pildīt lomu, kas tam paredzēta.) Zem dzīvojamajām mājām ir pagrabi. Vai ar tiem pietiks, ja tiešām pienāks brīdis, kad būs jāglābjas no bombardēšanas vai kādas daudz modernākas iznīcināšanas tehnikas posta?
Pieprasīts kļuvis buklets “Kā rīkoties krīzes gadījumā”, kurā aicinājums un padomi par gatavību 72 stundas noturēties katram pašam, noturēties ģimenei. Ka tas jāizlasa un atbilstoši jārīkojas, publiskajā telpā mudinājis aizsardzības ministrs, skaidrojuši militāristi. Ir cilvēki, kas sagatavojuši bukletā ieteiktos pārtikas un ūdens krājumus, sapakojuši somas ārkārtas gadījumiem. Ne vienā vien ģimenē pārrunāts, kā rīkoties, ja tiešām notiek tas, ko pat iedomāties negribam.
Ko vēl iedzīvotāji, lai justos drošāk, ka nelaimes gadījumā sapratīs, kā rīkoties, gribētu zināt? Vai ir skaidrība par dzeramā ūdens apgādi pilsētā, par pārtikas apgādi, kad 72 stundas būs pagājušas, vai ir skaidri plāni par situāciju, ja būs nepieciešama evakuācija? Pagaidām par to ziņu nav. Vai par to vēstīt būtu novada civilās aizsardzības komisijas, kuras priekšsēdētājs ir pašvaldības vadītājs, atbildība vai valsts institūciju pienākums?
Jā, protams, ja krīzi izraisa karadarbība, pašvaldība iekļaujas kopējā valsts civilās aizsardzības plānā. Skaidrs, ka informāciju par to nepublisko, taču ir jautājumi, par kuriem iedzīvotājiem vismaz vajadzētu zināt: vai plāni ir skaidri, vai tie ir aktualizēti atbilstoši pašreizējai situācijai, vai paredzēti visdažādākie riski un to novēršana.
Mēs visi ticam pasaules saprātam, ticam NATO 5.panta atturēšanas spējai. Esam pārliecināti, ka neprātīgo agresoru apturēs. Tomēr ir tik svarīgi saprast, ka esam paglābti arī pašā neiespējamākajā apdraudējumā. Cerams, visu līmeņu – valsts un pašvaldību – politiķi to saprot.
Komentāri