Pirms pāris dienām Ukrainas prezidenta biroja vadītāja padomnieks Mihailo Podoļaks savā blogā uzrakstīja: “Krievija nevar pastāvēt bez ekspansijas, vardarbības un kara. Vai tiešām kāds joprojām nezina, ar ko beidzas kompromisi un piekāpšanās agresoram?”
Podoļaks atgādina arī pavisam nesen Putina sacīto, ka iebrukums Ukrainā ir stāsts tikai par iekarošanu, iznīcināšanu un nogalināšanu. Protams, var ironizēt par agresora “izpļāpāšanos”, kā to dažos medijos piemin eksperti, bet, kā raksta Podoļaks, ir arī skaidrs, ka citu mērķu Putinam nebija un nevar būt. “Šī valsts nespēj pastāvēt citos veidos. Konkurence, tiesību un līgumu ievērošana – tas nav par Krieviju… Tādēļ vietā ir tiešs un vienkāršs jautājums: vai tiešām kāds ir gatavs nopietni runāt par kompromisiem, kara iesaldēšanu, pārrunām, lai piekāptos agresoram? Vai tiešām joprojām ir tādi, kuri nesaprot, pie kā novedīs nepareizi vai pārāk lēni risinājumi, un ka tas ir tieši tāpat, kā brīvprātīgi piespriest nāvessodu demokrātijai, lai nekavējoties paplašinātu karu, paaugstināt globālo terorismu un nākamajām paaudzēm nodot tālāk asiņainu globālu konfliktu?”
Savukārt Pasaules Ekonomikas forumā Šveicē, Davosā, bijušais Lielbritānijas premjers, tagadējais ārlietu ministrs Deivids Kamerons Eiropas medijam “Politico” sacīja, ka ir sajūta, ka atkal atgriezušies pagājušā gadsimta trīsdesmitie gadi, bet Hitlera lomu spēlē Krievijas līderis Vladimirs Putins. “Tas ir izaicinājums mūsu paaudzei,” sacīja Kamerons. “Tas ir tāpat, kā būt ārlietu ministram vai līderim Eiropā trīsdesmitajos gados, bet mums nav jāpieņem Putins. Mums ir jāstājas pretī ļaunumam, ko simbolizē viņa iebrukums.”
Ne tikai Eiropas Savienības dalībvalstis, par spīti iekšējām pretrunām, uzskata, ka pret Krieviju ir nopietni jācīnās. Pirms dažām dienām Putins atkal draudēja NATO, runāja par Latviju un to, ka no Baltijas valstīm tiek izraidīti etniskie krievi. Tiesa gan, savulaik Putina doktrīna, kuru viņš, protams, neslēpa, bet ar to biedēja, skanēja – Krievijai ir tiesības, un Krievija aizstāvēs etniskos krievus un krievu valodā runājošos iedzīvotājus citās valstīs un, ja vajadzēs, to darīs arī ar militāru iejaukšanos. Protams, Krievijas karš ar NATO maz ticams tuvākajā laikā, tam Putinam nav resursu, Ukrainā agresors jau zaudējis 373 600 karavīru, daudz militārās tehnikas. Tomēr tas nenozīmē, ka par Krievijas draudiem var mierīgi aizmirst. Krievija ir bīstama, līdzīga plēsīgam zvēram, kurš iedzīts stūrī. Turklāt jāsaprot, ka arī nebūt ne visās valstīs, kas spēcīgi itekmē pasaules kārtību, līderi ir ar līdzīgiem uzskatiem.
Jau esmu rakstījusi par Donaldu Trampu un Eiropas bažām, ka Tramps atkal var kļūt par ASV preizidentu. Arī Ķīnas nostāja ir atšķirīga no daudzu Eiropas valstu vai, piemēram, Kanādas nostājas. Jau pieminētajā Davosas forumā Ķīna atteicās tikties ar Ukrainas prezidentu Zelenski, un pēdējā laikā Krievija tuvinās Ķīnai. Tiesa gan, ukraiņu politologs un blogeris Viktors Andrusivs uzskata, ka Trampam nāksies atbalstīt Ukrainu un viņš nevarēs tik vienkārši pagriezt muguru NATO, jo starp ASV un Ķīnu ir mūžīgā konkurence un cīņa par pirmo pasaules līdera godu: “Jo vairāk Putins integrēsies Ķīnā, jo vairāk Ukrainas zaudējums karā Trampam nozīmēs Ķīnas uzvaru. Tramps to nekad nepieļaus.”
Ar vārdu sakot, pārmaiņas pasaulē ir sākušās jeb, kā reizēm izsakās eksperti, ir sākušās lielo tektonisko plākšņu pārbīdīšanās, top cita pasaule. Paredzēt, tieši kas un kā notiks, pašlaik nav iespējams, var vienīgi runāt par pārmaiņu variantiem, nezaudēt savas vērtības un principus un, protams, neaizmirst, ka pirmie Latvijas sargi esam mēs paši.
Komentāri