No šodienas līdz 15. maijam iedzīvotāji var parakstīties par grozījumu likumā “Par valsts pensijām”.
34. punkta izmaiņās paredzēts, ka līdz 2009. gada 31. decembrim vecuma pensijas minimālais apmērs nevar būt mazāks par sociālā nodrošinājuma pabalstu, kuram tiktu piemērots koeficients par nostrādātajiem jeb apdrošinātajiem stāža gadiem. Tas nozīmētu arī sociālo taisnīgumu. Likumprojekts “Grozījums likumā ”Par valsts pensijām” tiks iesniegts Saeimā, ja parakstu vākšanā to atbalstīs ne mazāk kā desmitā daļa no pēdējās Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo pilsoņu skaita- vismaz 149 064 vēlētāji.
“Druva” aptaujāja pilsētu un pagastu sociālajā jomā strādājošos, lai uzklausītu viņu vērtējumu par pašreizējo pensiju politiku valstī un iedzīvotāju finansiālajām iespējām.
Laine Zālīte, Cēsu pašvaldības aģentūras “Sociālo pakalpojumu un palīdzības aģentūra” sociālo pakalpojumu nodaļas pilngadīgajām personām vadītāja: “Cilvēki ir mūžu dzīvojuši, strādājuši, maksājuši nodokļus. Nav svarīgi – neatkarīgajā Latvijā vai padomju republikā, viņi ir pelnījuši cienījamas vecumdienas. Daudzi ir gadiem strādājuši un domājuši par pensijas laiku. Viņi nav atbildīgi par to, ka mainījās pensiju politika. Viņi ir pelnījuši baudīt cilvēka cienīgas vecumdienas, bet tā diemžēl nenotiek. Biežākās runas gados vecajiem cilvēkiem ir tikai par iztikas līdzekļiem, grūtā iztikšana ir pamatproblēma. Mazās pensijas, dārgie komunālie maksājumi, medikamentu izmaksas. Cenas un ienākumi nav samērojami. Cilvēki, kuri spiesti meklēt palīdzību, ir arī vecākā gada gājuma ļaudis, un tajā pašā laikā tieši viņi ir tā sabiedrības daļa, kas visatbildīgāk izturas pret maksājumiem pašvaldībai, komunālo pakalpojumu sniedzējiem un valstij. Viņi ierasti samaksā visus rēķinus – par dzīvokli, elektrību, telefonu, gāzi. Paši uzsver, ka tie ir primārie izdevumi, tad nopērk medikamentus un ar atlikušo pensijas daļu iztiek pārtikas iegādei. Bieži tai atliek mazāk nekā lats dienā. Attieksmei pret cilvēkiem, kuri strādājuši un maksājuši nodokļus, noteikti vajadzētu mainīties. Pensiju lielums, izmaksas nosacījumi ir valsts politika. Pašvaldība to nevar iespaidot. Mēs ieteikumu līmenī varam rekomendēt paaugstināt pensijas, raksturojot situāciju. Pašvaldības pienākums ir nodrošināt sociālos pakalpojumus iedzīvotājiem, to pieejamību, arī pabalstu saņemšanu. Un mēs to darām, iedzīvotāji par pakalpojumiem interesējas un tos saņem – aprūpi mājās, dienas centra iespējas, ievietojam arī vecos ļaudis pansionātā, izvērtējot klienta vēlmes. Visbiežāk piešķirtos pabalstus pensionāri tērē dzīvokļa un medicīnisko pakalpojumu apmaksai.”
Jana Stūrīte, Zaubes pagasta sociālās palīdzības darba organizatore: “Vecajiem cilvēkiem ir ļoti mazas pensijas. Mūsu pagastā lielākajai daļai tie ir astoņdesmit lati mēnesī. Pēc indeksācijas retais saņem ap simts latiem. Iedzīvotāji interesējas, kādu atbalstu var saņemt no pašvaldības. Pabalstu veidi ir dažādi, bet pašlaik aktuālākais – pabalsts malkas iegādei. Malka kļuvusi dārgāka. Pašvaldība piešķir vien 20 latus, bet iedzīvotāji tomēr to novērtē kā lielu atspaidu. Es īsu laiku strādāju pašvaldībā, bet šajos pāris mēnešos esmu runājusi ar vietējiem, tie, kuri netiek galā ar ikdienas, izdevumiem, neslēpj, ka knapinās un dzīvo gandrīz trūkumā. Strādājošajam taču būtu grūti saprast, kā iespējams iztikt ar tik zemu pensiju. Man liktos, ka pensionāram šodienas dārdzībā būtu jāsaņem vismaz divtik liela pensija.”
Skaidrīte Kalniņa, Līgatnes pilsētas sociālā dienesta vadītāja: “Līgatnē vairāk nekā trešdaļa iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Tas nozīmē, ka pašvaldības politika jāveido šādā virzienā. Ļoti daudziem pensionāriem nepieciešams finansiāls atbalsts, pabalsti. Visvairāk lūdz palīdzēt samaksāt par medikamentiem, veselības aprūpes pakalpojumiem. Pilsētā ir daudz hroniski un smagi slimu cilvēku, arī onkoloģiskie pacienti. Viņiem maksa par izmeklējumiem ir zemāka, bet cik līdzekļu nākas iztērēt zālēm? Cilvēki reti atsakās no dzīvojamās platības, jo ir bērni, kuri palīdz norēķināties par labiekārtotu dzīvokli. Visgrūtāk tiem, kuriem jātiek galā vieniem. Ļoti daudzus līgatniešus nākas ievietot pansionātos, viņi ir vientuļi un netiek galā ar sadzīvi, nespēj arī samaksāt visus rēķinus. Tā ir nevis dzīvošana, nevis vecumdienas, bet mokas ar sadzīvi. Visbiežākās sarunas ar iedzīvotājiem ir par pensijām, jāpiekrīt, ka tās ir ļoti zemas. Un esmu dzirdējusi viedokļus, ka ļoti daudzi pensionāri ies un parakstīsies par grozījumiem Pensiju likumā. Cilvēki ir neapmierināti, vidējā pensija Līgatnē ir labi ja 120 lati. Daudziem ir mazāki ienākumi. Ko tas liecina par valsti un tās nākotni? Nesaprotu valsts attieksmi. Valdībā, skaitot un pārdalot miljonus, tiešām neizprot, kā iztikt ar simts latiem mēnesī. Un nedomā arī par to, cik ilgi mūsu sociāli ekonomiskajos apstākļos cilvēki spēj strādāt. Kritiski ir arī tas, ka paildzina pensijas vecumu. Ja tas pārsniegs 65 gadus arī sievietēm, kad lai priecājas par mazbērniem? Kā lai kopā dzīvo trīs paaudzes un viena otru atbalsta? No darba vietas cilvēkus aiznesīs kapu kalniņā. Ir tik daudz absurdu, un valdība to negrib saprast, situāciju mainīt.”
Komentāri