Rakstīt par veselības aprūpi un par tās finansējumu nu jau ir pavisam banāli, un Latvijā laikam nav nevienas amatpersonas, kura nebūtu atzinusi, ka veselības aprūpes sistēma ir uz sabrukuma robežas, ka situācija ir katastrofāla un ka steidzīgi kaut kas jādara. Ko darīs veselības ministre Anda Čakša, kurai tagad nākas “izstrēbt” visu iepriekšējos gados darīto un neizdarīto? Tika solīta kārtējā reforma, tika spriests par veselības aprūpes finansēšanu, bet beigu beigās reforma neko īpaši neatšķiras no tā, kas jau ir. Ir daļēja “zaļā gaisma” onkoloģijas pacientiem, bet tikai tiem, kuri ir saslimuši pirmo reizi, bet ne tad, ja slimība atkārtojas. Protams, var no sirds brīnīties, kā kaut kas tāds var ienākt prātā. Vai vieni vēža slimnieki ir svarīgāki par citiem? Var arī atgādināt, ka recidīva piemeklētie slimnieki jau reiz ir ārstēti, ir ieguldītas finanses, laiks, darbs, bet tagad tas viss tiek vienkārši nomests malā. Visbeidzot var sacīt, ka runa taču ir par cilvēkiem, nevis par priekšmetiem. Tomēr, manuprāt, šī “kļūda” tikai raksturo to domāšanas veidu, kāds izveidojies lielākajai daļai pie varas esošo politiķu. Spilgtākais (būtu gan jāsaka – melnākais) piemērs ir naudas dalīšana “deputātu kvotām”.
Saeimas deputāte, ekspremjere Laimdota Straujuma (“Vienotība”) publiski ir paudusi, ka deputātu “budžeta kvotās” sadalītā summa izauga līdz 20 miljoniem eiro, jo Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) budžetā gribēja atvēlēt lielas summas savu partijas biedru vadītajām pašvaldībām, bet citiem – nekā. Tad nu pārējie deputāti bijuši ar to nemierā un arī prasījuši savējiem, cik nu iespējams. Jāpiebilst, ka, piemēram, Ventspils tādēļ tukšā gan nav palikusi un no budžeta tika pie 4,2 miljoniem eiro. Tāpat arī premjerministra Māra Kučinska (ZZS) un finanšu ministres Danas Reiznieces – Ozolas paustais, ka to visu sastrādājuši deputāti un viņi neko nav zinājuši, neesot patiesība, apgalvo Straujuma. Protams, tas nepārsteidz, jo meli un puspatiesības jau sen ir mūsu politiķu uzticamākie ceļabiedri. Un balsotāju “ieēdināšana” pirms vēlēšanām arī nav nekas jauns. Pārsteidza kas cits – proti, nevienai no Saeimā pārstāvētajām piecām partijām un nevienam no simts tautas labdariem pat prātā neienāca “savu” naudiņu atvēlēt kādai no veselības aprūpes sistēmas programmām – piemēram, aknu transplantācijai, kuru valsts apmaksāšot no 2018. gada 1. janvāra. Pirmkārt, jāvaicā, vai tiešām tā būs, ja atceramies par to, ka ekonomika stagnē visā Eiropas Savienībā (ES) un ka Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums trešajā ceturksnī ir mazākais ES. Nav nekāda pamata domāt, ka IKP Latvijā pēkšņi sāks strauji augt un budžeta maciņš kļūs daudz biezāks. Otrkārt, termiņi saistībā ar aknu transplantāciju ir pārcelti jau vairākas reizes un nav nekādas garantijas, ka tā nenotiks atkal, jo vienmēr atrodas svarīgāki jautājumi.
Tiek minēts, ka aknu transplantācijai gadā vajadzētu apmēram 8 miljonus eiro. Grūti teikt, kā šī summa tapusi – vai tiek rēķināts, ka operācijas notiks Latvijā (un tad jārēķina arī visi speciālās ārstu komandas uzturēšanas izdevumi), vai arī tā ir summa, kas gadā būtu vajadzīga, lai slimniekus operētu citā valstī. Un, protams, Baibu Baroni vairs nespētu glābt nekādi “kvotu miljoni”, jo gaidīšanas laiks bija pārāk ilgs. Tomēr rindā uz transplantāciju ir ne viens vien cilvēks, un līdz šim par visu nākas maksāt ziedotājiem. Tādēļ liekas šokējoši, ka kapliču remonti, tenisa korti un peldbaseins ir svarīgāks par cilvēka dzīvību. Gribas vaicāt, vai dzīvībai ir kapličas cena. Neapšaubāmi, ka brūkoša kapliča cilvēkus nepriecē, ka peldbaseins ir laba lieta veselībai un ka vēlētāji naudas ieguvējus neaizmirsīs, jo par to pirms vēlēšanām tiks atgādināts katru dienu. Un naudas atvēlēšana cilvēku dzīvībām taču arī būtu tāds darbs, ar kuru lepoties pirms vēlēšanām. Bet varbūt politiķi bija pārliecināti, ka vēlētājiem nav nekādas daļas par citiem un viņus interesē tikai tas, kas ir blakus un dzīvi atvieglo vai apgrūtina? Citiem vārdiem sakot, vai politiķi ir pārliecināti, ka arī visi citi cilvēki Latvijā uzskata – cilvēka dzīvība ir ko vērta tikai tad, ja tā ir paša vai radinieka dzīvība? Bet varbūt jārēķinās ar tādu cilvēku skaitu, ar kuru pietiek, lai ievēlētu Saeimā? Skaidrs, ka aknu transplantācija gadā vajadzīga vien dažiem desmitiem pacientu, lai tiktu par deputātu, pat kopā ar viņu tuvinieku balsīm nepietiek. Kapliču labošana un peldbaseins acīmredzot noteikti ir drošāki projekti.
Komentāri