Tā kā rakstu par sociāliem jautājumiem, decembrī ļoti izjūtu, cik daudz cilvēku piedomā un vēlas palīdzēt cits citam. Sociālā joma ir tā, kas caur un caur apliecina, ka sabiedrībai rūp, kas notiek līdzcilvēku dzīvēs, un daudzi domā, kā pasniegt otram atbalstošu roku. Mani ļoti aizkustināja topošo pavāru un viņu pasniedzējas ideja, ka brīdī, kad mums uz svētku galda paliek pāri pīrādziņi, piparkūkas vai kāds cits gardums, varam iepriecināt kaimiņus, draugus, trūcīgas ģimenes vai kādu vientuļu senioru. Un zinu cilvēkus, kas īpaši ko izcep vairāk, lai ar siltiem pīrādziņiem vai smaržīgām piparkūkām iepriecinātu cilvēkus, kuriem svētku laikā klājas grūtāk. Pavisam noteikti tāds žests ikvienam rada siltuma un svētku sajūtu. Katram taču ir svarīgi, ka viņš ir pamanīts, ka par viņu ir padomāts.
Tāpat sarunā ar mākslas terapeiti un supervizori Ivetu Dzērvi mani uzrunāja doma, ka tad, ja svētkos paši jūtamies vientuļi vai nomākti, varam apdomāt, kā svētkus padarīt gaišākus citiem, jo palīdzēšana rada prieku arī pašam. Patiesi, ir svarīgi ieklausīties gan pašam sevī un zināt, kā sev palīdzēt, gan redzēt, kā klājas apkārtējiem.
Gan darba, gan savu vaļasprieku dēļ man ir jāsatiek daudz dažādu cilvēku. Katrs ir ļoti atšķirīgs, bet es ar dziļu cieņu un prieku iepazīstos un ieklausos tajos, kas neatkarīgi no tā, ko dara vai cik daudz sasnieguši, arvien ir cilvēcīgi. Jo, nenoliedzami, ir viegli kļūt negatīvam, nīgram, vainot citus, redzēt slikto citos, jo tad arī nav jāuzņemas atbildība par savām izjūtām un izvēlēm, bet mācēt citos saskatīt labo, priecāties par otru un izturēties cilvēcīgi, tā patiesi ir māksla un vērtība.
Decembrī Tieslietu ministrija pasniedz balvu “Cilvēks – cilvēkam” – brīvprātīga darba veicējiem ieslodzījumu vietās un Probācijas dienestā. Pasniedzot apbalvojumus laureātiem, tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere sacīja: “Paldies visiem brīvprātīgajiem, jūs patiesi apliecināt, ka katrs cilvēks ir svarīgs.” Tā Tamāra Krēsliņa pašaizliedzīgi palīdz daudziem ieslodzītajiem atsākt pilnvērtīgu dzīvi pēc atbrīvošanās un veicina resocializācijas procesa izpildi. Linda Ulāne rosina jauniešus kļūt par brīvprātīgajiem un aicina līdzcilvēkus pieņemt ieslodzītos kā savas sabiedrības daļu. Viņa regulāri vada individuālās biblioterapijas nodarbības Liepājas un Jēkabpils cietumā, Jēkabpilī arī radošo rakstniecību. Arī balvas saņēmēja Danuta Priede iesaista notiesātos radošās nodarbēs – dzejas, stāstu, ilustrāciju radīšanā – ar mērķi izdot grāmatu un aicina visiem dzīvot kopā, lai esam “mēs”, nevis “viņi” un “mēs”. Pateicības rakstu saņēma arī Ilgonis Kangīzers, kurš jau 12 gadus veic brīvprātīgo darbu Liepājas cietumā, kapelā vadot dievkalpojumus, Bībeles stundas, lūgšanas un dziedāšanas nodarbības.
Vairumā gadījumu tieši brīvprātīgais darbs ieslodzītajam devis veiksmes atslēgu uz labāku dzīvi brīvībā – bez likumpārkāpumiem un vielu atkarībām, ar iekļaušanos drošā sabiedrībā, savā ģimenē un arī darba tirgū. Šī atziņa izskanēja arī manā sarunā ar Probācijas dienesta pārstāvjiem no Latvijas un Igaunijas. Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Dmitrijs Kaļins sacījis: “Brīvprātīgais darbs ieslodzījuma vietās un kopumā darbs ar ieslodzītajiem nav viegls. Tas prasa drosmi, uzdrīkstēšanos, izpratni, pacietību un vēlmi uzklausīt. (..) Brīvprātīgais darbs ir piemērs, kā mazi soļi spēj radīt lielas pārmaiņas.”
Man gribētos teikt, ka pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, vienmēr ir zināms izaicinājums, ja vien cilvēks nav mūsu dvēseles radinieks. Bet man šķiet, cilvēcības skolu mēs sekmīgi apgūstam tieši tad, kad pieņemam tuviniekus, draugus, kolēģus, kaimiņus un jebkuru citu tādu, kāds viņš ir. Kad neatkarīgi no notikumiem, ko piedzīvojam, paliekam cilvēcīgi.
Komentāri