Tā pieņemts, ka pavasaris atvēlēts dažādām attīrīšanās kūrēm, lielajai ģenerāltīrīšanai, bet rudens aicina kā kaķim uzaudzēt biezāku vilnu un uzkrāt treknāku tauku slāni. Taču pēdīgi secinu, ka īstenībā tā ir pavisam liela aplamība, ko drillējam pa riņķi kā vecu plati. Mainās lietas, apstākļi, un galu galā arī tu pats šodien vairs neesi tāds, kāds biji vakar.
Runājot par māju un savu dzīves telpu, varētu piekrist, ka pavasarī gribas atraut vaļā visus logus, ielaist svaigu gaisu, izmēzt pakšus un tālu noglabāt ziemas apģērbu. Bet ar prātu taču ir citādāk.
Pēdējos vismaz desmit gadus nemitīgi runājam par pareizas ēšanas paradumiem, un, ja agrāk tomātus, zaļumus un augļus varēja dabūt tikai noteiktos gada mēnešos, tad tagad tie pieejami visu laiku. Sen vairs ziemā nedzīvojam no kartupeļiem, rupjmaizes un speķa, kas pēc profesora Anatolija Danilāna sacītā nav nemaz tik peļami. Mūsu ikdiena ir mainījusies, tā kļuvusi “sēdošāka”, līdumus vairs nelīžam, tāpēc ēdam vieglāku ēdienu un, iespējams, mazāk. Turklāt tieši rudens un ziemas sezonā visas sporta centru bāzes ir pilnas ar aktīvo nodarbību cienītājiem. Daudzi ar lielāko sirsnību tricina bicepsus un tricina taukus. Vasarā ir gluži otrādi. Ne vakars nepaiet, kad kāds kaut kur neceptu gaļu, nešmorētu cepešus un nedzertu alkoholu lielos vairumos un mazos tilpumos. Izlaidība bez jēgas un satura.
Manuprāt, ziemeļniekam piestāv rudens un sala mēneši. Ja paraugāmies, latvietis rudenī un ziemā veic dažādus prāta un dvēseles attīrīšanas rituālus – iet pirtī, atbrīvojas no sārņiem, mīļuprāt pavada laiku kultūras pasākumos, ir kopā ar ģimeni, vecākiem, bērniem. Ārā valdošais tumšais laiks pats uzvelk kājās vilnas zeķes un pastiepj roku pretī zāļu tējai. Cilvēki pagastos dodas uz pulciņiem, labprāt tērzē un domā par sabiedrisko labumu, vāc ziedojumus, darina lietas labdarības nolūkiem, sākas kursu un semināru laiks. Tā vien šķiet, ka tumšais laiks liek iemirdzēties spožāk. Kļūstam iekšēji tīrāki, gaišāki, pārcilājam eksistenciālos jautājumus – kā būt, kā dzīvot labāk?
Cilvēks var ļoti daudz izdarīt, ja apkārt ir īstie cilvēki. Tie, kuri motivē, iedrošina, atbalsta traģiskos dzīves pavērsienos. Taču tas viss kļūst par troksni, kas izsit no rāmjiem, kam veltām savu enerģiju, ja nespējam ieklausīties sevī. Tāpēc domāju, ka rudens un ziema latvietim nav “sprāguša kaķa vilkšana aiz astes” uz vasaras rēķina. Mums rudens un ziema ir ceļš. Ceļš pie sevis, kurā ejot attīrāmies no dažādiem sārņiem un iegūstam atbildes. Noslēdzam mieru ar sevi un sasniedzam līdzsvaru.
Komentāri