Ko latvietim nozīmē dzimta? Cik svarīgi mums zināt savas saknes – senčus, kuru uzvārdu turpinām nest? Rit trešais gads, kopš pētu savas ģimenes vēsturi. Man tas šķiet kā interesants ceļojums pagātnē, kas raisa azartu. Uztaustot kaut niecīgu pavedienu, netiek žēlots ne laiks, ne spēki, lai izdibinātu ko vairāk. Ne tikai dzīves datus. Aizraujošāk ir uzzināt stāstus, leģendas, neparastus pagriezienus senču dzīves gaitās. Taču ne visiem ir tik liela interese kā man. Ir radi, kuri labprāt ielūkojas atklājumos, citi savukārt uzskata – jo mazāk zini, jo mierīgāk guli.
Aprīļa izskaņā devos uz Rīgu pie vieglatlētikas veterāna un daudzkārtēja Latvijas čempiona svarcelšanā Artura Sliedes. Mans nolūks bija ielūkoties viņa dzimtas lielajā rullī, kurā apzinātas 12 paaudzes. Jau 16 gadus Arturs neatlaidīgi pēta dzimtas saknes. Ciltskokā, kuru nemaz nav iespējams vairs izritināt istabas garumā, nesaskaitāmu rozā un dzeltenu lapiņu vidū, kas norāda uz to, vai cilvēks dzimis, vai ieprecējies dzimtā, atvēlēta vieta arī man. Sekojot pa sazīmētajām dzīslām, kas vieno paaudzes, aptvēru, cik stiprā un varenā dzimtā rodamas manas saknes no mātes puses.
Cits novīpsnā – ko es niekojos, velti tērējot laiku. Bet man tīk tā sajūta, kas pārņem, kad atklāju, cik spēcīgas ir manas ģimenes saknes un dzimtas atvases. Cik lepna varu būt, ja radu saimē ir Latvijā ievērojamas personas – gan cītīgi darba ļaudis, gan augsti izglītoti intelektuāļi. Kad arvien vairāk top zināms, kādu ļaužu pēctece esmu, no kurienes nāku, krietni mazinās domas par savu niecību lielajā pasaulē. Gluži kā vairums cilvēku, kas viedo ciltskokus, es gūstu prieku no pētīšanas procesa un no tā, ka izdodas atrast jaunus radus. Līdz šim apzināti 250 asinsradinieki (kopējais radu skaits gan ir krietni lielāks) gan pa mātes, gan tēva radu līniju, kas, manuprāt, ir visai atzīstams sākums dzimtas hronikai.
Sarunā ar Arturu nopratu, ka senču apzināšana latvietim vienmēr bijusi svarīga un joprojām šī interese par radurakstiem nav zudusi. Kāre uzzināt, kas bijuši un ko darījuši vecvecvecāki un vēl vecāki senči, arī mani pašu urdījusi kopš pamatskolas, līdz šai nodarbei pieķēros nopietni. Arturs atklāja, ka savulaik bijis sarežģīti veikt izpēti, ziņas grūti iegūt, jo daudzi dokumenti Latvijas Valsts vēstures arhīvā bija aizslepenoti, par citiem jāmaksā visai prāva nauda. Līdz ar interneta piedāvātajām iespējām tagad senču gaitas pētīt kļuvis vieglāk – avoti, kur smelties informāciju, ir pieejamāki, saziņa ar radiem ērtāka. Jāteic, ja pēc Atmodas pamudinājumu radu rakstu izpētei deva mantiskas intereses, patlaban lielāka nozīme ir vēlmei noskaidrot savu izcelsmi. Cilvēks nevar aizbēgt pats no sevis un gēniem, kas pārmantoti no paaudzes paaudzē. Ciltskoks šādā gadījumā ir unikāls pētījumu materiāls, kas par iedzimtību var atklāt pārsteidzoši daudz. Anda Dzenža
Komentāri