2020. gadā Latvijas sabiedriskie mediji varētu aiziet no reklāmas tirgus – šādu pieļāvumu pagājušajā nedēļā izteica Saeimas deputāti, kas uzklausīja Kultūras ministrijas ziņojumu par šo tēmu. Lai gan tas nav akmenī cirsts solījums, tomēr politiķu izteikumos izskanējušais atbalsts reklāmu nerādīšanai sabiedriskajos medijos pats par sevi ir laba zīme.
Pašlaik sabiedriskie mediji – Latvijas Radio un Latvijas Televīzija – daļu savai pastāvēšanai nepieciešamo ieņēmumu gūst no reklāmu demonstrēšanas. Šī nav laba kārtība dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, sabiedriskajiem medijiem nevajag pelnīt naudu tādā veidā, kā to dara komercmediji. Būtu tikai normāli, ja Latvijas plašsaziņas līdzekļu telpā būtu kāda sala, kurā radio klausītāji un televīzijas skatītāji būtu pasargāti no visiem šiem zombējošajiem ātro kredītu, veļaspulveru, bezrecepšu zāļu un citu preču un pakalpojumu tirgotājiem. Nav jau gluži tā, ka reklāma ir kaut kāda nevainīga parādība, kas vienkārši jāpārcieš, lai varētu paskatīties televizoru. Lai kā daudziem negribētos atzīt, reklāmai ir ietekme uz cilvēku pirkumiem – pretējā gadījumā reklāmas šādā formā neeksistētu. Galu galā par to, ko mēs skatāmies un klausāmies – tai skaitā sabiedriskajos medijos –, tāpat samaksā pati sabiedrība, patērētāji, ne jau “sponsori” no savas kabatas. Tēriņus sedz tie, kas ņem reklamētos kredītus bez parēķināšanas, cik tie reāli izmaksā; tie, kas maisiem pērk reklamētās zāles, pat ja ne vienmēr tās viņiem ir nepieciešamas; kā arī pērk visu pārējo reklamēto. (Protams, nav tā, ka reklāmas allaž stāsta blēņas, taču jebkurā gadījumā reklamēšanās izmaksas ir iekļautas preces vai pakalpojuma cenā.) Korektāk, ja sabiedrība ar saviem nodokļiem maksā konkrēti par sev (dažādām sabiedrības grupām) paredzētu saturu. Sabiedriskajiem medijiem jāstrādā sabiedrības interesēs, nevis šis savs uzdevums jāpilda pa starpām reklāmas pauzēm, kurās kāds atkal kaut ko grib pārdot.
Otrkārt, sabiedriskie mediji centienos piesaistīt reklāmas naudu pašlaik konkurē ar komerciālajiem medijiem. Tas savukārt nozīmē lielāku sacensību par reklāmdevējiem, kuru budžets ir ierobežots, un mazāk potenciāli iegūstamo līdzekļu, kurus šādi var piesaistīt komercmediji – bet tiem citu pastāvīgu finanšu avotu nemaz nav. Šis aspekts ir jāskata kontekstā ar nepieciešamību stiprināt valsts informatīvo telpu – tas, citstarp, nozīmē arī vajadzību pēc finansiāli un redakcionāli patstāvīgiem medijiem, kuri spēj piesaistīt vietējo auditoriju un konkurēt ar ārzemju saturu. Taču pēdējā laika notikumi plašsaziņas līdzekļu nozarē Latvijā atgādina, ka situācija var izvērsties arī visai sarežģīta.
Šogad viens no Latvijas komercmediju tirgus lielajiem dalībniekiem zviedru koncerns MTG paziņoja, ka pārdod savas raidorganizācijas Baltijā. Pircējs ir ASV investīciju kompānija “Providence Equity Partners”, taču tiklab kādā citā situācijā ietekmi pār lielu Latvijas mediju tirgus spēlētāju varētu gūt pircējs no tādas valsts, kurai ir pavisam konkrēta interese par politisko situāciju Latvijā. Tādam pircējam mazāk interesētu, vai iegādātais medijs ir ekonomiski dzīvotspējīgs, kamēr vien tas spēj sasniegt pietiekami plašu auditoriju.
Taču komercmediju sektorā tieši ekonomiskā dzīvesspēja ir viens no svarīgākajiem elementiem, kas nodrošina neatkarību. Ja medijs spēj sevi uzturēt pats, tam nav nepieciešams riskēt ar savu reputāciju, lai meklētu kādus politiski angažētus ienākumu avotus. Līdz ar to reklāmu neņemšana raidīšanai sabiedriskajos medijos palielinātu pieejamā finansējuma apjomu komercmedijiem un tādējādi stiprinātu visu plašsaziņas līdzekļu nozari Latvijā kopumā.
Argumenti par labu sabiedrisko mediju aiziešanai no reklāmas tirgus ir izskanējuši daudz, taču viss parasti atduras pret secinājumu, ka “nav politiskās gribas”. Citiem vārdiem, visi it kā piekrīt, ka to vajadzētu darīt, taču Saeimā ievēlēto partiju vairākums vai nu neredz iespēju ko tādu realizēt, vai arī neuzskata to par degošu jautājumu.
To, protams, arī var saprast. Lai sabiedriskajiem medijiem vairs nevajadzētu raidīt reklāmas, šādi negūtie ienākumi ir jākompensē no citurienes. Runa ir par miljoniem eiro. Taču vienlaikus runa ir par sabiedrisko mediju stiprināšanu un attīstīšanu, kas ir valstiski svarīgs jautājums. Runa ir par ceļu uz tādu apstākļu nodrošināšanu, ka sabiedriskie mediji var koncentrēties uz savu centrālo – sabiedrisko – funkciju pildīšanu tā vietā, lai domātu, kā vairāk iepatikties reklāmdevējiem. Un, kad tiks radīti un nodrošināti priekšnoteikumi, lai sabiedriskie mediji nudien varētu strādāt kā īsti sabiedriskie mediji, sabiedrībai būs arī stingrāks pamats pieprasīt attiecīgu rezultātu.
Pagājušajā nedēļā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāti uzklausīja Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas sagatavoto ziņojumu par iespējamajiem scenārijiem šinī jautājumā. Tie ir četri: atstāt visu, kā ir līdz šim; valstij drusku pabalstīt komercmedijus, lai tādējādi mazinātu sīvo konkurenci uz ierobežoto reklāmas naudu; sabiedriskajiem medijiem pakāpeniski aiziet no reklāmas tirgus; vai arī Latvijas Radio un Latvijas Televīzijai no reklāmas tirgus aiziet abiem un uzreiz.
Šajā sēdē kā laiks, kurā reklāmas sabiedriskajos medijos varētu mitēties, izskanēja 2020. gads – tai skaitā no politiķu puses. Līdz tam laikam daudz kas, protams, var mainīties. Citstarp daudz kas ir atkarīgs no valsts budžeta situācijas. Tomēr vienlaikus gada skaitļa nosaukšana rāda, ka jautājums politiķu dienaskārtībā sāk nostiprināties. Cerams, ka tas tur arī saglabāsies.
Komentāri