Pretējā pusē uz plaukta vietu bija ieņēmusi jauna sieviete, kura tupēja, iespiedusies stūrītī. Viņai pie krūtīm bija piespiedusies meitenīte (varēja būt pāris gadu), abas apsegušās ar viņas pašas plāno mētelīti. Varēja redzēt, ka arī viņai nebija ļauts no mājām līdzi paņemt kādu segu, lai paglābtos no aukstuma. Te pēkšņi mazā ieminējās: ”Mammucīt, man gribas siltu pieniņu!” Pēc mazas klusuma pauzes māmulīte atbildēja: ”Tagad tas vairs nebūs iespējams, jo gotiņa palika kūtiņā.” Atkal mazs pārdomu brītiņš. ”Bet kādēļ mēs to nepaņēmām līdzi?”
Uz tā paša plaukta jauns vīrietis, kas noklausījās šo sarunu, paskaidroja: ”Tagad būs vien jāiztiek ar auksta ūdens lāsīti, ja ešelons kaut kur piestāsies un konvojs kādam atļaus izkāpt no vagona un turpat sliežu malā no grāvja pasmelt.”
Pat mazs bērns saprot, ko nozīmē piena devēju nepaņemt līdzi šai ceļojumā. Un tanī pašā laikā tie, kas mūs izsūtīja no mājām, tagad cītīgi revidē mūsu mantu, jo tā viņiem bija apsolīta kā atlīdzība par to, ka viņi piedalījās izsūtīšanā. Mantas revidentiem pat prātā neienāca, ka tie arī ir cilvēki, kuri nakts laikā tika izrauti no salda miega un tagad, jau lopu vagonā iespundēti, salst, vai nevajadzētu kādu drēbes gabalu, vai maizes šķēli viņiem aizvest.
Uz mana plaukta vietu bija ieņēmuši Elmāriņš ar savu māti. Viņš jau brauciena laikā deva mātei padomu: ”Brauksim labāk atpakaļ uz mājām, es negribu uz to paradīzes zemi braukt! Mājās Duksis jau vairākas dienas nav dabūjis ēst, jo tur neviens nepalika, kas viņu pabarotu.” Arī Elmāriņa māte savam dēlam bija melojusi, lai nesatrauktu mazo sirsniņu, ka mēs braucam uz paradīzes zemi.
Komentāri