Lai gan šodien aiz loga lietus deldē balto sniega segu un uz mazākiem ceļiem veidojas ledus, par ziemu sūdzēties nevar. Ziema piepūš vaigus un turpina gleznot dabas ainavas. Pat visbiezākais drūmmežs, pielijis baltu klājumu, snauž, uzkrājot spēkus nākamajai ogu un sēņu sezonai. Šķiet, uzlīst vai atkūst vien mazos elpas vilcienos, ziema tūlīt saka – nekur neesmu pazudusi. Dabai vēl jāguļ.
Ziema prasa autovadītāju spēkus, jāsasprindzina visas maņas, sēžot spēkratam pie stūres, tāpēc ziemā labprāt braucu ar starppilsētu autobusu. Drošāk man un – teikšu, kā ir – arī apkārtējiem, jo no tādas “mīcīšanās” pa ceļu ar ātrumu 60 kilometri stundā pirksti, kas iekrampējušies stūrē, kļuvuši auksti un nejutīgi, bet tiem, kas spiesti vilkties aiz bailīgākajiem braucējiem, nervi čupā.
Tūlīt pēc gadu mijas sniega maisam gals bija vaļā. No rīta nekas neliecināja par puteņa tuvošanos, bet pēcpusdienā skaties – zeme ar debesīm griežas kopīgā dejā. Nodomājusi, ka nav, ko riskēt, devos uz autobusu. Ejot lēnā solī, izbaudīju tumsnējās Cēsu ieliņas, kas izrotātas mazām gaismiņām, svētkiem atbilstošām rotām un bezgala skaistu egli pašā Rožu laukumā. Tuvējā kafejnīca, izlikusi skandas ārpusē, piepildīja apkārtni ar liegu melodiju. Tā vien gribējās apstāties un ieelpot šo mieru, saplūst ar Cēsīm un atzīties, ka vecpilsēta izskatās kā pasaku grāmatas ilustrācija.
Cilvēki pieturā drūzmējās, aukstums tīkami knieba vaigos, gaisā bija redzama cilvēku siltā dvaša. Katrs gaidīja, kad beidzot varēs iesēsties autobusa sēdeklī. Nudien priecājos par izvēli braukt ar autobusu, jo putenis pieņēmās spēkā. Pienāca “CATA” autobuss, un es, apsēžoties noraudzītajā vietiņā, vēl mirkli nodomāju par ziņās izskanējušo informāciju, ka uz Liepājas šosejas nesen kā avarējis autobuss. Bet tas jau bija tur. Tālu prom no manis. Protams, puteņa laikā nevar cerēt, ka ceļi būs melni kā čuguna pannas dibens, taču es paļaujos uz autobusa vadītāja meistarību.
Redzamība daži metri, ko papildus apgrūtina pretī braucošās mašīnas. Pulkstenis pusseši pēcpusdienā, ko var gribēt, darba laiks beidzies, visi grib tikt mājās. Brīnos, cik ļoti autobusa vadītājiem uztrenēta redze, jo ārpus pilsētas tumšajās pieturās stāvēja tumši, tumši cilvēciņi. Vien reti kurā pieturā gaidītājs paspīdināja lukturīti vai bija uzvilcis atstarojošo vesti.
Turpinājām līgano gaitu, pretī tāpat brauca mašīnu straumes. Iebraucām mežainākā līkumā, un šoferis sāka strauji bremzēt. Autobusā atskanēja iztrūcinātu pasažieru balsis. Tā kā sēdēju tūlīt aiz šofera, skatienu piekalu ceļam. Autobusa vadītājs mēģināja pēc iespējas mierīgāk apvaldīt lielo spēkratu ar visu atbildību pret tiem, kas sēdēja mīkstajos krēslos. Uz ceļa bija buks! Pretī nāca mašīnas, mēs turpinājām braukt, bremzēt, slīdēt, atkal bremzēt, atkal slīdēt. Bet buks stāvēja uz šosejas un brīnījās, tad laiski turpināja ceļu. Līdzko šķita, ka viss jau ir galā un zvērs izsprucis sveikā, parādījās vēl viens viņa rada gabals. Laikam notiks neizbēgamais, nodomāju un pie sevis lūdzos, kaut tik neiebrauktu pretējā joslā, tad atkal – kaut tik neuzbrauktu kustonim. Tad buks pazuda no mana redzesloka, autobusa priekša bija tik augsta, ka neko saskatīt. Gaidīju pamatīgu bliezienu, bet tāds nesekoja. Paskatījos pa sāna logu, redzēju, ka abi meža zvēri ielēca krūmos, baltie dibeni vien nozibēja. Nākamajā pieturā vadītājs izkāpa, aplūkoja autobusa priekšu un, laikam apmierināts ar redzēto, apsēdās pie stūres, lai turpinātu ceļu. Sapratusi, ka esmu drošās rokās, uzelpoju. Tādu savaldību un prasmi, kādu nodemonstrēja “CATA” autobusa vadītājs, sen nebiju piedzīvojusi. Galapunktā izkāpu no autobusa un, dodoties mājās, pie sevis nodomāju – šis cilvēks ir mans dienas varonis.
Komentāri