Parlamentārā komisija, kas izmeklē Zolitūdes traģēdiju, pagājušajā nedēļā vienojās ziņojumā minēt arī valsts politiskās amatpersonas, kurām par notikušo ir jāuzņemas morālā un politiskā atbildība. Atbildības prasīšana no vainīgajiem ir atbalstāma. Taču politiķu vainas izcelšana īpaši nepalīdzēs izprast un novērst procesus, kuri tiešā veidā noveda pie veikala “Maxima” sabrukšanas.
Parlamentārā komisija jau iepriekš bija diskutējusi, vai gala ziņojumā ir nosaucami atbildīgo politiķu vārdi. Tagad tā beidzot ir vienojusies, ka ir gan jānorāda uz bijušā Ministru prezidenta Valda Dombrovska, bijušā ekonomikas ministra Arta Kampara un bijušā Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra, pašreizējā satiksmes ministra Anrija Matīsa atbildību. Tāpat komisija kritizē arī citu bijušo – ekonomikas ministru Danielu Pavļutu un ekonomikas ministrijas valsts sekretāru Juri Pūci -, ka to darbības laikā būvniecības kontrole nav atjaunota un stiprināta. Šīsnedēļas sākumā sarakstam tika pievienoti arī vēl citi politiķi, kas laikposmā no 2009. līdz 2014. gadam ir bijuši saistīti ar būvniecības nozares regulējumu. Sava daļa no atbildības nastas nu tiek uzlikta arī Rīgas mēram Nilam Ušakovam – galu galā, arī Rīgas būvvalde nepamanīja, ka “Maximas” lielveikals bija pārvērsts par būvlaukumu laikā, kad veikalā notika tirdzniecība.
Komisija norāda, ka V. Dombrovska vadīto valdību deklarācijās bija teikts, ka valdība apņemas izstrādāt jaunu Būvniecības likumu un nodrošināt sabiedrībai drošu būvniecību. Taču tas acīmredzot nav izdevies, par ko liecina ne tikai tas, ka Zolitūdes traģēdija notika, bet arī tas, ka Būvniecības likumā, kas 2011. gadā pieņemts, tā arī nav paredzēta būvniecības pārraudzība valstiskā līmenī.
Zolitūdes “Maximas” sabrukšana ir pamatoti pievērsusi sabiedrības uzmanību būvniecības un ēku ekspluatācijas drošības jautājumiem. Bija jānotiek tādai nelaimei, lai arī citviet trauksmes sistēmu ieslēgšanās turpmāk tiktu uztverta krietni nopietnāk. Taču parlamentārās izmeklēšanas komisijas koncentrēšanās uz politiķu atbildību par būvinspekcijas likvidēšanu konkrētajā gadījumā ir otršķirīga. Jā, ir nudien svarīgi, ka valstī darbojas iestāde, kas pārbauda celtniecības projektus. Tomēr – vai var apgalvot, ka būvinspekcija būtu novērsusi traģēdiju? Šīs iestādes darbinieki jau pamatā pārbauda celtniecības dokumentācijas atbildību valstī pastāvošajam juridiskajam regulējumam. Vai tiešām viņi spētu izpētīt visu objektu jumta kopnes un izvēlētās skrūves?
Šī iemesla dēļ varētu sagaidīt, ka komisija pirmām kārtām ķertos pie reālo atbildīgo nosaukšanas, neļaujot viņiem izvairīties no sabiedrības uzmanības. Iemesls, kāpēc “Maxima” sabruka, bija pavisam konkrētu cilvēku pieņemti lēmumi – par to, kā būvēt jumtu, kā aprēķināt slodzes, kādas skrūves izvēlēties un ka ir pieļaujama formāla attieksme pret būvniecības regulāciju un dokumentu viltošana.
Jā, var jau argumentēt, ka traģēdija notika tādēļ, ka valsts to visu neizkontrolēja un ka nebija tādu inspektoru, kas būvniekiem skatās uz pirkstiem. Taču šāds domugājiens netieši pastāsta: ja nav, kas uzrauga, tad drīkst vairāk nekā tad, ja uzraudzītāji ir, un, ja kaut kas noies greizi, tad varēs apgalvot, ka problēmas cēlonis ir tieši neuzraudzīšanā. Taču tas ir aplami, jo kontrolētāju esamība vai neesamība pati par sevi neietekmē drošības standartus un fizikas likumus. Ja ēkas būvētājs šos aspektus nav ņēmis vērā, tad par to pirmām kārtām atbild viņš, nevis valdība.
Politiķus kritizēt ir ērti. Atšķirībā no sarežģītās lodāšanas pa savstarpēji saistīto lēmumu džungļiem konkrēta objekta būvniecībā, kas ir kriminālizmeklētāju uzdevums, politiski atbildīgie ir redzami kā uz delnas. Ekonomikas ministrija atbild par būvniecības regulējumu – tātad vainīgs ir ministrs. Un valdības vadītājs, jo viņam ir jāatbild par savā pakļautībā esošo ministru darbu. Nosaucam vainīgos un jūtamies labu darbu izdarījuši.
Jāņem vērā arī politiskie zemteksti. Viens no aktīvākajiem komisijas darbiniekiem ir deputāts Artuss Kaimiņš, kurš jau iepriekš ir izcēlies ar savu vienkāršoto pieeju Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas jautājumos. A. Kaimiņš bija tas, kurš virzīja priekšlikumu par vainīgo politiķu nosaukšanu. Jāņem vērā, ka viņš pārstāv opozīcijā esošo Latvijas Reģionu apvienību, savukārt “Vienotības” pārstāvju komisijā ir mazākums. Nav viegli pretoties kārdinājumam kritizēt “Vienotību”, kuru pārstāv A. Kampars, V. Dombrovskis un A. Matīss, kā arī citus savulaik pie teikšanas bijušos politiskos spēkus.
Šeit rakstītais, protams, nenozīmē, ka politiskajā un politiķu morālā atbildība ir tukša skaņa. Politiķi paši bieži mēdz apgalvot, ka par kaut ko uzņemas atbildību, bet tas, labākajā gadījumā, parasti nozīmē vienkārši atkāpšanos no amata gadījumā, ja kaut kas ir nogājis greizi, bet ievārītā putra ir jāizstrebj citiem. Taču Zolitūdes traģēdiju pētošo deputātu koncentrēšanās uz augstāko valsts pārvaldes līmeni nepalīdz politiskās atbildības stiprināšanā. No politiķu kritizēšanas nekas nemainīsies būvniecības nozarē, kurā notikusī nevērība bija traģēdijas tiešais cēlonis.
Komentāri