Nevar noliegt, ka katrs no mums ir iedomājies sevi pensijā. Katram šīs vēlmes, ilgas, visticamāk, ir atšķirīgas, vieni sevi redz auklējam mazbērnus un mazmazbērnus, citi – sēžam pie kamīna ar grāmatu rokās, vēl kādi gribētu šo laiku izmantot ceļošanai.
“Protams, ka par to iedomājos, lai gan līdz tiem gadiem vēl tālu, un patiesībā nav zināms, kāds būs pensionēšanās vecums pēc gadiem 30,” saka cēsnieks Atis Bukovskis. “Protams, ka pensiju gribētos tādu, lai var ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot. Pagaidām gan par to nedomāju, jo tas, manuprāt, ir vislielākais nezināmais, un skaidru atbildi šobrīd nevar dot neviens speciālists. Viss mūsu pasaulē mainās tik strauji, ka prognozēt tik tālus notikumus ir nereāli. Gribētos, lai mani maksātie nodokļi tiktu novērtēti un es kaut ko saņemtu pretī, bet… Kaut kādi uzkrājumi būs arī pensiju otrajā līmenī, bet arī tas ir lielais nezināmais. Vecāki labi atceras, kā pārejas laikā uz latiem bijušie iekrājumi rubļos patiesībā tika iznīcināti, tāpēc arī nav pārliecības, vai vērts veidot kādus uzkrājumus. Lai pirktu kādus īpašumus, vēl ko, tam atkal ienākumi pārāk mazi, tāpēc laikam jāsaka tā banālā frāze – dzīvosim, redzēsim!”
Latvijas pensiju sistēma pērn atzīta starp desmit ilgtspējīgākajām pasaulē, taču viedokļi atšķiras. Labklājības ministrs Jānis Reirs pērn norādīja, ka ir pārliecināts par sistēmas stabilitāti, tā varēšot funkcionēt arī pēc 100 gadiem, bet cilvēkiem lielāku pensiju saņemšanai jāmaksā visi nodokļi. Arī pagājušajā nedēļā, viesojoties Cēsīs, sarunā ar “Druvu” viņš atzina, ka sistēma finansiāli var pārciest krīzes, dzīvot ilgu mūžu un ir kā garantija pašreizējiem maksātājiem, ka, sasniedzot atbilstošu vecumu, viņi saņems pensiju – tos līdzekļus, ko ir iemaksājuši.
Tajā pat laikā investīciju baņķieris Ģirts Rungainis, kurš bieži nāk klajā ar skarbiem paziņojumiem, izdevumā “Dienas Bizenss” Latvijas pensiju sistēmu kritizējis, norādot, ka jaunākajai paaudzei nākotnē nav, uz ko cerēt. Nāksies vai nu strādāt līdz nāvei, vai arī dzīvot no tās naudas, ko būs izdevies uzkrāt pašiem.
“Es redzu visus tos, kuri gribētu regulāri kaut ko saņemt, bet neredzu tos, kas par to maksās. Labāk šodien cilvēkiem godīgi pateiksim, ka nekādu pensiju viņiem nebūs. Tagad maksājam nodokļus, un pašreizējie pensionāri saņem vēl kaut kādas pensijas. Principā tā ir mūsu cena par brīvību,” norādījis Ģ. Rungainis.
Viņaprāt, izeja ir: laist pasaulē bērnus, un, jo vairāk, jo labāk; atlikt vecumdienām pašiem, kaut vai pa mazumam; pirkt nekustamo īpašumu vai citus aktīvus, kurus varētu realizēt vecumdienās. Jāpaļaujas tikai uz sevi.
Tomēr “Swedbank” veiktā sabiedriskās domas aptauja liecina, ka iedzīvotāju izpratne par individuālo atbildību pensijas veidošanā attīstās lēni, iezīmējot būtisku plaisu starp šodienas un nākotnes pensionāru.
“Latvijas iedzīvotāji dzīvo labklājības ilūzijā – šobrīd darbspējīgie neasociē sevi ar esošajiem pensionāriem un cer uz pārtikušām vecumdienām, kad daudz ceļos, baudīs kultūru un sportos. Situāciju satraucošu dara fakts, ka visbiežāk uzkrājumu veidošanu vecumdienām atliek uz vēlāku, nenoteiktu laiku, kas rada bažas par Latvijas iedzīvotāju spēju nodrošināt sev vecumdienas, par kādām tie sapņo,” norādījis “Swedbank Atklātais Pensiju Fonds” valdes loceklis Kristaps Kopštāls.
Aptauja rāda, ka lielākā daļa jeb 77 procenti iedzīvotāju pensijā vēlētos doties līdz 61 gada vecumam. Turklāt zīmīgi, ka no tiem teju puse (34%) ekonomiski aktīvo iedzīvotāju labprāt pensionētos jau 50 līdz 55 gadu vecumā. Doties pensijā agrāk vēlētos šobrīd pirmspensijas vecuma iedzīvotāji.
Vaicājot par vēlamo pensijas apmēru, cilvēku labklājības gaidas kļūst arvien augstākas. Ja 2011. gadā kā vēlamais pensijas apmērs tika minēti vidēji 842 eiro, pērnā gada nogalē šī summa sasniedza jau 885 eiro. Te gan vērts piebilst, ka šobrīd vecuma pensijas vidējais apmērs Latvijā ir vien 279 eiro mēnesī.
Aptauja pierāda, ka paši iedzīvotāji nav gatavi kādai rīcībai savu vecumdienu nodrošināšanā. Iedzīvotāji pensijas ilgtspēju saista lielākoties ar demogrāfisko (61%) un ekonomisko situāciju (43%), kā arī valdības lēmumiem (39%), bet mazāk saskata nepieciešamību pašiem iesaistīties uzkrājumu veidošanā. Attiecīgi – tikai 24 procenti domā, ka to ietekmē pašu vai darba devēja spēja veidot privātus pensijas uzkrājumus, 14 procenti cer, ka uz pensiju sistēmu ilgtermiņā ietekmi atstāj iemaksu apmērs pensiju 2.līmenī, bet 13 procenti, ka atdeve būs no pensiju uzkrājumu ieguldījumiem (peļņa).
Komentāri