Pārmaiņas būs, pārmaiņas būs, jāgatavojas tam, kas būs pēc kroņķibeles, kā pasaulē notiekošo nodēvējuši latviešu valodas pratēji. Valstu valdības dara, ko spēj, jo pasaules kārtība un cilvēku ikdiena, izdzīvošana atkarīga no ekonomikas. Tā jāglābj. Latvijā nauda tikšot iepludināta celtniecībā un ceļu būvē. Tas ieguldījums attīstībā, un būs arī darbs.
Risinājums nav nekāds jaunais, tā darīts arī agrākos gadsimtos. Vēl mūsu ēras 2. gadsimta sākumā, kad bija Romas valsts lielākais uzplaukums un reizē vispārējās krīzes aizsākums, lai mazinātu krīzi, valdnieki stimulēja iekarošanas karus un grandiozu ēku celtniecību. Lai cik grūti laiki, cilvēkam svarīgi, lai ir darbs un reizē viņš arī redz, ka viss turpinās, top kas jauns, tiek uzlabots vecais, nevis kaut kas nodots pamestībai, nekam vairs nav jēgas.
Vairākkārt izskanējis, lai celtniecībai un ceļu būvei atvēlēto naudu pārvērstu konkrētās siltinātās mājās vai atjaunotu ceļu kilometros, būvniekiem būs vajadzīgs vairāk strādnieku. Nav problēma, tagad tik daudzi palikuši bez darba, pamācīsies, atgriezīsies darba tirgū un nedomās par prombraukšanu.
Diezin vai viss ir tik vienkārši. Kad zemnieki sāka runāt, ka nevar dabūt sezonas strādniekus, jo robežas slēgtas, bez darba palikušie pilsētnieki tika aicināti doties uz laukiem. Tikai retais zemnieks painteresējās par šo iespēju, pārējie atzina – nav laika mācīt, ja cilvēks laukos bijis tikai Jāņos, kāds no viņa ravētājs vai ražas vācējs. Kuram katram arī neuzticēsi tehniku. Tagad runas par pilsētniekiem kā sezonas strādniekiem pieklusušas.
Atmiņā kāds atgadījums pirms dižķibeles, kad celtniecībā varēja nopelnīt patiešām pārlieku labas algas, strādnieku trūka un uzņēmēji, lai tikai ievērotu līgumu termiņus, bija gatavi maksāt, nevis cik nopelna, bet cik prasa. Bija, lūk, tā. Kāds jaunietis steigšus izmetās no būvlaukuma un draugam uzsauca: “Eju mājās, kamēr vēl viss nav nobrucis!” Vēlāk draugs stāstīja, ka puisis bijis nejēga celtniecībā. Pieredzējušie kolēģi rādījuši, kas jādara, viņš arī kaut ko salipinājis. Pēc tam viss bija jāpārdara. Vai tagad, piesaistot cilvēkus, kuriem nav attiecīgās izglītības un pieredzes, kuri nav strādājuši ne celtniecībā, ne ceļu būvē, sabiedrība tiks pie kvalitatīvām ēkām un ceļiem? Atbildību, saprotams, uzņemsies darba devējs. Pārmetumi – tie sabiedrības ziņā. Jā, būs sasniegts kas ļoti svarīgs – cilvēkiem būs darbs, tiks paveikts kas sabiedrībai svarīgs. Bet kvalitāte?
Kroņķibele neļauj gulēt un mākoņos zīmēt nākotni. Tā liek rīkoties ātri. Vaidētāji aizņem ētera laiku elektroniskajos saziņas līdzekļos, pelna līdzjūtību grūtajos laikos. Darītāji zina, ka neviens neko klāt nenesīs.
Komentāri