Redzēt filmu uz kinoteātra lielā ekrāna tomēr ir kaut kas pavisam cits, nekā skatīt to kaut vai pašā lielākajā televizora ekrānā. Tādēļ ir lietderīgi reizi pa reizei kādu no jaunajām filmām noskatīties kinoteātrī. Paldies tiem, kas, plānojot Cēsu kultūras centra pārbūvi, ieplānoja tajā arī kinozāli, lai gan toreiz likās, ka kino ir uz aiziešanu. Izrādījās, cilvēkiem vajag vien siltu telpu, ērtu sēdēšanu un labu redzamību, lai kinomīļi gribētu maksāt par filmu skatīšanos lielajos ekrānos. Un nevajag nemaz popkorna tūtu rokā, vai – vēl trakāk! – sēdvietu, aprīkotu ar galdiņu, kur nolikt citas ēdmaņas un dzeramos (bezalkoholiskos), kā tas notiekot dažā labā galvaspilsētas kinoteātrī. Laikam jau esmu par vecu, lai saprastu, kā var patikt intensīva žokļu kustināšana, ja filmā notiekošais raisa bailes vai līdzjūtību līdz pat asarām.
Tieši tik emocionāla ir arī viena no pēdējā laikā skatītājiem nodotajām filmām “Mātes piens”. Jau pats filmas, tāpat kā grāmatas, pēc kuras tā radīta, nosaukums norāda uz pieteiktās tēmas nopietnību un nozīmību. Tā tiešām liek daudz domāt, rada daudz jautājumu par patiesi svarīgām vērtībām, eksistenciāliem jautājumiem.
Tomēr grāmata uzrunāja un pārliecināja vairāk un vedināja uz pārdomām arī par to, kā pēdējā laikā top filmas. Vispirms jau pārsteidz to tapšanas ātrums. Saprotu, ka ir tehnoloģiju laikmets, ka pasaule ir kļuvusi straujāka, cilvēki profesionālāki, bet labu, savu laiku pārdzīvot spējīgu filmu dažās dienās laikam tomēr nevar uzražot.
Savs labums gan mūsdienu filmu radīšanas procesā, protams, ir: kaut kā nedzird par naudas trūkumu vai cīņām par finansējumu, maz vai nemaz konkursiem par lomu attēlotājiem utt. Spēj tik sekot līdzi, un, rau, jau iznākusi nākamā, top seriālu seriāli, daudzsērju filmas. Kinematogrāfija Latvijā rullē! Ja ir skatītāji, lai tā būtu! Viņu pievilināšanai un noturēšanai kino zālē pieliks vēl kādu galdiņu klāt, ierīkos vēl ērtāku sēdekli, piedāvās eksotisku ēdienu, dzērienu, būs labi!
Bet aizgājušajās Lieldienās Latvijas Televīzija lutināja mūs ar latviešu kino klasiku: “Mērnieku laiki”, “Zvejnieka dēls”, “Klāvs Mārtiņa dēls”, “Emīla nedarbi”, citas, kuras var skatīties vēl un vēl, katru reizi atklājot tajās jaunas un jaunas nianses.
Ļoti jau gribētos, lai tādas tās nebūtu pēdējās!
Komentāri