Ar lieliem taupības pasākumiem un nodokļu palielināšanu valdība pagājušajā nedēļā kaut nedaudz pietuvināja valsts budžetu tām pesimistiskajām prognozēm, kas ir izteiktas par valsts ekonomiku nākamajā gadā. Ar samazinātiem tēriņiem un palielinātiem nodokļiem uz brīdi var glābt budžetu un līdz ar to – valdību, taču ekonomiku glābt šādā veidā nesanāks. Līdz ar to nākamo gadu par drūmu padara nevis pasaules finanšu krīze un Latvijas ekonomikas attīstības tempu mazināšanās, bet gan veidi, kādā ar šīm problēmām valdība cīnās.
Kapitālistiskajās sabiedrībās ekonomika attīstās pa sinusoīdu. Tas nozīmē, ka pēc kāpumiem neizbēgami seko kritieni. Gudri saimniekojot, straujos kāpumus un kritumus var ierobežot, tā mazinot iespēju iedzīvoties prāvās nepatikšanās, bet pilnībā cēlienu un kritienu procesus paredzēt cilvēkiem vēl neizdodas un diez vai izdosies.
Laikā, kad ekonomika iet uz augšu, gudra valdība palielina nodokļus, iekrājot līdzekļus nebaltām dienām, kā arī piebremzējot kāpumu, lai kritums nesanāktu pārlieku smags. Savukārt tad, kad ekonomiskā situācija pasliktinās, nodokļi ir jāsamazina un tēriņi jāpalielina, lai ekonomikā būtu nauda un lai attīstības kritums nebūtu tik dziļš. Naudas plūsma nedrīkst apstāties, jo tādā gadījumā valstij nebūs nodokļu, par ko uzturēt sevi un tos, kas no valsts atbalsta atkarīgi. Nebūs naudas arī uzņēmējiem, par ko algot strādniekus un maksāt par pasūtījumiem, nebūs ienākumu arī strādniekiem.
Šie principi ir zināmi ne tikai man, bet arī premjerministram Ivaram Godmanim – ko stipri līdzīgu viņš sacīja šā gada februārī ekonomikas mācību stundas laikā Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Tomēr, ticis no vārdiem pie darbiem, valdības vadītājs rīkojas tā, kā pats teica, ka nevajag rīkoties: nodokļus pacels, bet tēriņus ierobežos. Neliels atslogs būs iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšana no 25 uz 23 procentiem, tādējādi nodokļu svars no ienākumiem nedaudz tiek novirzīts uz patēriņu. Tomēr salīdzinājumā ar nodokļu palielinājumu divi atlaistie procenti tāds nieks vien ir, turklāt tas ir vēl viens stimuls cilvēkiem mazāk tērēt un vairāk taupīt. Taupība ir laba, bet no ekonomikas viedokļa valdībai pašlaik būtu jābūt ieinteresētai veicināt naudas plūsmu.
Šī situācija ir neomulīga tieši ar to, ka mēs zinām – valdība saprot, kā vajadzētu rīkoties, tomēr dažādu iemeslu dēļ to nedara. Un tad ir jājautā – kas ir šie iemesli? Acīmredzot tas ir bijis vienīgais veids, kādā valdības vadītājs ir redzējis iespēju izpildīt Starptautiskā Valūtas fonda prasības, ka tēriņi jāsamazina. Labās ziņas, ka lats devalvēts netiks, nesamazinās arī Eiropas fondu naudu un pensijas. Visiem pārējiem ņems nost, cik vien iespējams.
Tikmēr valdība un Saeima strādā – dienām un diennaktīm. Grozījumus valsts budžetā Saeima skatīja līdz agram piektdienas rītam, grozot vairāk nekā 30 likumu. Cik vieglas galvas tiem bija piektdien puspiecos no rīta, varu tikai minēt. Studentu gados pirms eksāmeniem un referātu nodošanas termiņiem visādi brīnumi ir bijuši, taču valsts budžets tomēr ir drusku nopietnāka padarīšana. Tiesa, Saeima izdarīja tā, kā I. Godmanis gribēja, dodot viņam brīvību turpināt tādu ekonomikas politiku, kādu viņš izvēlējies. Tādu politiku, kurai sekas redzēsim jau drīz, jo Saeimā pieņemtais nav plāns izkļūšanai no krīzes. Tas labākajā gadījumā ir izdzīvošanas cerību plāns, jo budžets nožņaugs ekonomiku.
Saprotot, ka neko cerīga tuvākā nākotne neizskatās, un bēdīgi atminoties samērā cerīgos laikus pirms diviem, trim, četriem gadiem, kad šķita – dzīve ies tikai uz augšu, rodas jautājumi, kā mēs nonācām tik tālu? Kā Latvija, „Baltijas tīģeris”, kam vēl nesen bija straujākie ekonomikas izaugsmes tempi, ir nokritusi tik tālu, ka tai no Starptautiskā Valūtas fonda ir jāprasa miljardiem dolāru? Atbilde – tieši tāpēc, ka cerīguma laikā bija par maz regulācijas, pakāpāmies par augstu un nu kritīsim zemē.
Atskatoties uz pēdējiem gadiem, var teikt, ka Latvijas lielākā neveiksme bija tā, ka pie mums plūda nauda, taču mēs to nespējām apgūt un vienkārši apēdām. Ekonomikas izaugsme nav būtiski veicinājusi ražošanu un augstas pievienotās vērtības radīšanu pakalpojumiem un precēm. Nauda no ārzemēm pie mums plūda, bet viss izplūda mums cauri pirkstiem, un beigās izrādījās, ka pašiem šeit nekas nav aizķēries. Nedod dies, ja tāpat pie mums ieplūdīs un atplūdīs Starptautiskā Valūtas fonda līdzekļi. Cerams, ka vispārējā noslēpumainības gaisotnē valdība atradīs veidu, lai arī citiem pastāstītu, kā plānots izlietot ārvalstu kredītu, kā šie līdzekļi tiks ieguldīti, kā un kuras nozares tiks stimulētas. Cerams, ka vismaz šoreiz nauda netiks tā vienkārši „apēsta”.
Komentāri