Reti kuru nekaitina aizliegumi. Kad kaut ko nedrīkst darīt, uzreiz tiek uzdoti jautājumi– kāda tam jēga, kur loģika, kurš muļķis gan varētu to nezināt… Bet vienmēr atrodas kāds muļķis, kurš dara pa savam un kura rīcību ar prātu nesaprast. Tikai sekas diemžēl visbiežāk vairs nav tikai paša darīšana, jo tās skar arī citus.
Likumpaklausībai it kā jau vajadzētu būt pašsaprotamai, neapspriežamai. Dzīvē viss ir citādi. Ne mazums ļaužu lepojas, ka to vai citu likumu neievēro, jo tā esot izdevīgāk. Ka tas kaitē sabiedrībai, viņus maz interesē. Bet katrs likums vienam dod vairāk iespēju, citu ierobežo. Tāda nu reiz ir tā pasaules kārtība.
Vasara, protams, saistās ar atpūtu. Un atpūta – tā daudziem ir būšana dabā. Jauki pasēdēt pie upes, ezermalā un justies brīvam. Bet kāda tur brīvība, ja nevaru darīt, ko gribu! Kaut vai kārtīgi izbļaustīties, ar draugiem iedzert kādu alu, padziedāt vai vienkārši pasmieties. Citiem var nepatikt, aizrādīs un sabojās garastāvokli.
Patiesu satraukumu šovasar izraisa ugunsbīstamība. Un tikai prātīgs būtu aizliegums kurināt ugunskurus, brīvā dabā grilēt. Jau dzirdams sašutums, ka tas ir stulbums – kurš gan nepieskata ugunskuru, pie dabas brauc ne jau, lai izraisītu ugunsgrēku, bet atpūsties un pacept gaļu. Bet pietiek, ja starp simtiem gadās viens, kurš muļķībā vai lielmanībā grila ogles izber krūmos. Nekas jau nenotiks, liesmu taču vairs nav. Protams, viss var beigties labi, bet nevar izslēgt, ka sausajā zemē un zālē ugunij nepietrūkst spēka uzliesmot. Un sabiedrībai ar to vienu nejēgu, pašpārliecināto pārdrošnieku, kuram citu padomi, pieņemti likumi un rīkojumi vienaldzīgi, ir jārēķinās.
Var tikai fantazēt, kā būtu, ja visi ievērotu visus likumus. Nu kaut vai 90 procentus. Droši vien arī problēmu netrūktu, jo būtu citas, ne tās, kas šodien. Par lielāko vērtību tiek uzskatīta brīvība. Bet tieši tā arī uzliek vislielākos ierobežojumus katram pašam. Savā brīvībā jāmāk nepārkāpt cita brīvību. Un to nu mēs nemākam.
Komentāri