Lai kā arī jaunā Saeima pēc vēlēšanām cerēja, ka ievēlēto partiju valdība būs valsts simtgades valdība, nekas nav iznācis. Aizvien televīzijā kā šovu skatāmies valdības veidošanas aizkulises un klausāmies, cik viss slikti, nepareizi, ka jāsāk dzīvot un darīt pa jaunam.
Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, publicists Dainis Īvāns gan atgādinājis: “Mēs esam fantastiski daudz ko sasnieguši 30 gados, Latvijā viss iet uz labo pusi, mēs maināmies soli pa solim, bet nedrīkst to visu sagraut, un nedrīkstam atkāpties no tā, ko esam sasnieguši.”
Katrs no Saeimas un valdības gaida rīcību, cerot, ka augs labklājība, dzīves līmenis, ka būs vairāk laimīgu cilvēku, kuri savu nākotni saskatīs Latvijā.
Jānis Āboliņš, uzņēmējs Drustos: – Laiks iet, valdības aizvien nav. Ja nekas nemainīsies, valstī tiks bremzēta attīstība. Politikā ienākuši trīs jauni spēki, Saeimā 66 jauni deputāti. Viņiem jāmācās. Nevar darīt darbu, ko nezini, kamēr neesi iekodies garozā. Mēs jau nezinām, kas stāv aiz jaunajām partijām, kas tās ietekmē. Ietekmes dalīšana ne par ko labu neliecina. Protams, jauniem politiķiem jāienāk Saeimā, bet iesāktie darbi jāturpina. Rodas šaubas, vai jaunie to spēs.
Vēlētāji alka pārmaiņu. Ja tik ļoti daudz ko grib mainīt, tā jau ir revolūcija, tad attīstība apstājas. Kad kaut kas neizdodas, cilvēka dabā ir meklēt vainīgos. Domāju, daudzi, kuri aizbrauca no Latvijas, iekrita parādos neapdomības dēļ, kaut kur dzīvē kļūdījās, bet jaunajos politiskajos spēkos sadzird atbildes – pie visa vainīgi vecie politiķi, vainīga valsts. Bet jaunās partijas ar radikālām metodēm dzīvi Latvijā neuzlabos. Ja daudzi attīstību redz, bremzējot lēmumu pieņemšanu, nerodot saprašanos par valstī svarīgo, kā atrisināt problēmas un strādāt nākotnei, es starp viņiem neesmu. Diemžēl nav nekā optimistiska. Jācer, ka Latvijas simtgades gars spēs kaut ko mainīt attieksmē pret valsti, tās nākotni, politiķi sapratīs atbildību, kāda viņiem dota.
Valters Dambe, bijušais Saeimas deputāts: – Patlaban svarīgākais nesabojāt to, kas izdarīts, lai stabilitāte un augšupeja valstī neapsīkst. Nevaram noliegt, ka pēdējos četros piecos gados tik stabili neesam dzīvojuši.
Dāņi, ceļot jaunas mājas, nekad nenojauc vecos pamatus. Var pārbūvēt ēku, veikt kosmētisko remontu, bet nojaukt un būvēt no jauna ir pārāk dārgi.
Reformām dažādās nozarēs pamats ir, tās jāturpina. Lai cik sāpīga ir izglītības reforma, tā jāpabeidz, nevis jāsāk no nulles. Tāpat reforma veselības aprūpē. Zinu iestāšanās līgumu Eiropas Savienībā, un uz brīnumiem lauksaimniekiem nav vērts cerēt.
Jaunie grib vērtēt. Un tas jādara, bet nedrīkst iesākto apturēt. Redzam, cik lēni veidojas valdība, ja ar lēmumu pieņemšanu būs tāpat, mēs iesim atpakaļgaitā.
Visi runā par administratīvi teritoriālo reformu. Bet nav bijis diskusiju, nav skaidru piedāvājumu, ir skaitļi, cik varētu būt pašvaldību – 40, 21, deviņas. Vai būs otrā līmeņa pašvaldības? Pēc diviem gadiem ir pašvaldību vēlēšanas, tad visam jābūt skaidram. Cilvēki dodas uz pilsētām darbā, mācīties, bet lauki nedrīkst palikt tukši, nedrīkst iznīkt. Skujene, Zaube, Mārsnēni jau tagad ir novadu nomales. Uz Zaubi var aizbraukt pa asfaltētu ceļu, vai tāpēc te strauji attīstās uzņēmējdarbība? Ir ļoti daudz faktoru, kas ietekmē attīstību.
Par solītajām pensijām aizvien tiek runāts. Protams, tās var paaugstināt. Tikai tad jāpaaugstina arī nodokļi, jāatņem tautsaimniecības nozarēm, izglītībai, kultūrai, medicīnai.
Visā pasaulē neatkarīgi no mums daudz kas mainās. Daļa sabiedrības grib lielāku liberālismu. Daudzi cer uz pārmaiņām, kas dos ieguvumu tieši viņiem. Taču ne visu varam izdarīt uzreiz, lai kā gribētos.
Raitis Sijāts, Saeimas deputāta kandidāts no JKP: – Katrai partijai, kura iekļuva Saeimā, ir savi mērķi, kurus tās vēlas sasniegt. “Attīstībai Par”, Nacionālā apvienība un “Jaunā Vienotība” izstājās no valdības veidošanas, jo kaut kas nav pieņemams.
Valdības deklarācijā ir arī citu partiju programmās svarīgais. Domāju, nesaprašanās sakne ir iekšlietas un tieslietas. Jaunā konservatīvā partija, ja jau runā par tiesiskumu, saprotams, grib šo ministru portfeļus, lai pierādītu, ka var kaut ko mainīt, sakārtot. Un te, visticamāk, parādās sponsoru intereses.
Nesaprotu, kāpēc visas partijas pēkšņi sākušas runāt par teritoriālo reformu. Tā, izrādās, ir galvenā, lai laukos sāktos attīstība. Neko citu nevajag. Arī tie, kuri atbalstīja iepriekšējo, runā to pašu. Atzīst, ka neizdevās, ka tā bija politiska reforma. Tagad darīsim citādi. Kā? Skaidrs, ka būs lielāka centralizācija. Kas no tā iegūs? Galvenais, ka būs reforma, ieguvumi nav svarīgi. Kamēr kaut ko likvidēs, veidos jaunu, iespējas tiks apturētas.
Vai visām partijām mērķis iegūt varu ir, lai varētu īstenot savus ideālus? To tagad redzam.
Komentāri