Pa internetu un pēc tam jau arī masu saziņas līdzekļos klejo uzsaukums no 11. februāra desmit dienas neiegādāties piena izstrādājumus, tādējādi protestējot pret augstajām piena cenām lielveikalos. Aizkustinoši vērot, kā cilvēki šādās “lietussargu reizēs” saausās ar savu mazo apņemšanos protestēt pret to, kas nu kurā reizē pasludināts par slikto. Mazāk aizkustinoši ir tas, cik labprāt cilvēki ir gatavi piedalīties akcijās, no kurām vairāk slikta nekā laba.
Inflācija apēd daudzu cilvēku ienākumus. Tajā, ka cenas ceļas, vainīga ne vienmēr ir valdība. Dažkārt tirgu kontrolējošie uzņēmumi izveido karteli un nosaka tirgus cenu, savā starpā vienojoties, nevis sekojot piedāvājuma un pieprasījuma attiecībām. Šādi gadījumi vismaz hipotētiskā līmenī ir bijuši. Piemēram, pērn Konkurences padome lielākajiem degvielas tirgotājiem izteica apsūdzības par dominējošā stāvokļa izmantošanu degvielas tirgū. Līdzīgi rīkoties ar cenām un to celšanu var arī veikalu tīkli. To tirgū ir samērā nedaudz, lai tirgus būtu pārskatāms – zināmi ir spēlētāji, konkurenti un viņu sekmes.
Šķiet, šāda nepierādīta iespējamība ir mudinājusi cilvēkus iesaistīties protesta tīklā. Shēma ir vienkārša un naiva: ja pietiekami daudz cilvēku nepirks kādu preci, tad tirgotājiem nāksies samazināt cenas. Taču tikpat labi tas var likt pārdevējiem nomainīt preču sortimentu un tirgot to, ko pērk, neko nezaudējot. Zaudē vienīgi ražotāji, kura preces veikalam vairs nav vajadzīgas.
Parasti ražotāja līgumā ar veikalu tīklu ir noteikts: gadījumā, ja prece netiek pārdota, pārdevējs ražotājam atlikumu atdod atpakaļ. Līdz ar to boikota uzsaukumā ietvertā ideja, ka desmit dienu laikā piena ražojumu derīguma termiņš beigsies un tirgotājiem radīsies zaudējumi, ir aplama. Vēl vairāk – ja tirgotājs secina, ka noteikta prece veikalā pirkta netiek, tas nozīmē, ka tirgotājs to no ražotāja vairs nepirks. Akcijas bilance: nepērkot piena izstrādājumus, mēs izrēķināmies nevis ar tirgotājiem, bet gan ar ražotājiem.
Tirgus ekonomikā pārdevējs vēlas pārdot preci par maksimālo augstāko cenu. No šāda aspekta raugoties, efektīvākais boikots, kam patiešām ir reāla ietekme uz tirgu, ir nevis kāda plānveidīga akcija, bet gan pircēju neorganizēta reakcija uz augstu cenu. Cilvēki ar zemāku ienākumu līmeni paši pret savu gribu daudzas preces ignorē ik dienas, jo vienkārši nevar tās atļauties. Kamēr cilvēki var atļauties, tikmēr cenas var celt. Līdz ar to īstu boikota disciplīnu nodrošina nevis kaprīza sajūta, ka cenas ir par augstu, bet gan nespēja kāroto iegādāties. Un, tā kā pārtikas izstrādājumi pieder pie ražojumiem, bez kuriem iztikt grūti, nepirkšanas disciplīnu ilgtermiņā, domājams, spēs parādīt tikai motivētākie.
Desmit dienas ilga akcija diez vai dos kādu nāvējošu triecienu kapitālistu biznesam un diez vai arī iznīcinās Latvijas pienkopību. Protams, var iet tālāk, ja pirmā akcija izrādīsies veiksmīga (šaubos, vai veikalnieki to atzīs), boikota termiņus un preču grupas var paplašināt. Lai veikalnieki atzītu problēmas ar noietu, būtu nepieciešams daudzus mēnešus iztikt bez piena izstrādājumiem.
Patērētāju un ekonomikas radītos grūtajos apstākļos izdzīvos stiprākais. Un, gribi vai negribi, bet stiprākās ir starptautiskās korporācijas, tīkli un apvienības. Latvijas zemnieks ar savu saimniecību, kas attīstīta par kredīta naudu, ir iznīcināms, ja pāris mēnešus nebūs spējīgs samaksāt bankai kredīta procentus. Lielajiem uzņēmumiem turpretim ir resursi, lai pārdzīvotu ne tikai īslaicīgas un skaidri paredzamas boikota akcijas (akcijas noteikumi ir pieejami arī tiem, pret ko cilvēki vēršas). Savukārt vietējā piensaimnieka zaudējums lielveikaliem nav nekāda bēda – pienu var ievest arī no citām valstīm.
Akcijas uzsaukumā teikts, ka ir “pieļaujams iegādāties šis preces tirgū vai pie zināmiem zemniekiem”. Ja reiz tirgos pārdevēji precei neliek mistisko uzcenojumu, kurā tiek apsūdzēti lielveikali, kāpēc cilvēki netiek aicināti vienkārši nomainīt iepirkšanās vietas? Tāpēc, ka pašiem jau patīk lielveikali, mēs no tiem esam atkarīgi ne mazāk, kā veikali no mums. Mūsu vidū nav neviena Mahatmas Gandija, kurš pagājušā gadsimta 20. gados iedrošināja indiešus nepirkt ārzemju, it sevišķi britu koloniālistu preces un nesadarboties ar britu institūcijām, tādējādi gan graujot Lielbritānijas pozīcijas, gan stiprinot neatkarības cīnītāju pašapziņu.
Pašlaik tā saucamais boikots ir tikai bērnišķīga kājiņas piesišana pie zemes, prasot, lai tuvējais lielveikals preces pārdotu par tādu cenu, kādu mēs gribētu (un ne tādu, kādu būtu gatavi maksāt). Šie ir kaķa lāsti tā vietā, lai kaut ko patiešām mainītu. Taču kopš lietussargu revolūcijas Latvijā nevienam neko mainīt nevajag – pietiek tikai ar kopīgu pulcēšanos un pārmaiņu ilūzijām.
Komentāri