Cēsu Izstāžu namā prezentējas trīs mākslinieki Blanki. Grafiķis un gleznotājs Jānis Blanks, grafiķe Linda Blanka un dizainers Mārtiņš Blanks. Visus trīs apvieno uzvārds, tuvākas vai tālākas radniecības saites, dziļākas izcelsmes saknes no Lenču puses un Latvijas Mākslas akadēmija, kur Jānis Blanks mācījies pēc Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolas, bet Linda un Mārtiņš pēc Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas absolvēšanas.
Jāņa Blanka darbi ir saistoši visiem, kuri mākslas darbos meklē klusumu, harmoniju, iedziļināšanos, šķietamu vienkāršību, kuriem ir alerģija pret paviršību, agresiju, nepabeigtību utt. Nepretenciozs, rāms un neatkarīgs savos darbos ir J. Blanks. Šķietami nemoderns, bet nebūt ne vecmodīgs. Šķietami naivs, bet nebūt ne vientiesīgs. Drīzāk bērnišķīgi tīrs.
Viņa mākslā izpaliek steiga. Autors uz pasauli skatās kā noslēpumu, kuru apņēmies izpētīt. Tādus kā Jānis Blanks šodien dēvē par „botāniķiem”. Un patiešām, kā botāniķis viņš pētījis katru dzērveņu odziņu, mētriņu, lai rūpīgi atrastu tām vietu savā paprāvajā gleznā ”Dzērvenes”. Bet rasas lāsītes pļavas zālē gribas pat ar roku aptaustīt. Toties cilvēks viņam sastindzis pats savā nekustīgumā un noslēpumā. No ikdienišķā un nejaušā Jānis Blanks, pats nemaz negribēdams, nonācis pie metafiziskā un simboliskā. Un pie jautājuma skatītājam, ne mazāk iedarbīgu, kā tie, ko agresīvā tonī uzdod jaunākās paaudzes mākslinieki. Izstāžu nama baltās sienas ar retināti izvietotajiem neliela izmēra darbiem , rada īpašu klusuma un koncentrēšanās atmosfēru, aicinot skatītāju iedziļināties.
Kad ilustratora ( domāts vislabākajā nozīmē) un pētnieka pozīcija nonāk uz neliela izmēra koka dēlīša un sakrustojas ar agrīnās renesanses laika redzējumu, tad sanāk kaut kas ļoti nopietns un aizkustinošs. Ir sajūta, ka mākslinieks nesteidzīgi izbauda savu varēšanu un vientulību. Ilgāk papētot, pievienojas arī pārsteigums. Pavisam sīkās detaļās. Bet tur tā sāls un tur tā atslēga. It kā spēlīte, it kā paradokss. Kā dzejniekam Aivaram Neibartam. Te jāatzīst, ka Jānis Blanks ar Aivaru Neibartu ir lieliski sapratušies, lai arī Aivaram uz Jāni lūkojoties no mākoņa maliņas. Ne velti
Blanka ietērps dzejnieka grāmatai „Ola uz sola” nominēts Jāņa Baltvilka balvai 2010.gada grāmatu mākslā. Kā Neibarts spēlējies ar vārdiem, meklējot apslēptus dārgumus starp burtiņiem, tā
Blanks kā olu lobījis katru ilustrāciju. Pakāpeniski un pamatīgi, pie viena uzbūvējot pieminekli dzejniekam.
Blankam patīk būvēt acīm taustāmu formu acīm taustāmā telpā, atsaukt bērna skaidro pasaules redzējumu. Un te nu gribas citēt Neibarta teikto: ”Dzejoļi ir visriņķī. Tie tikai jāsaredz.”
Man šķiet, Jānis Blanks ir viens no tiem, kas dzejoli saredz jebkurā lietā. Jautājums ir tikai
vai uzraksta. Grafiķe Linda Blanka šķietas klusuma meklētāja caur troksni.Uz lielizmēra lapām Linda izbārsta lietas, iespaidus, s satraukumu, meklējumus un skaļumu, lai nomierinātos. Pasaules raibumu un mākslas raibumu. Visas estampa tehnikas. Dažkārt apvienojot pat vienā lapā. Jāatzīst, apvienojot visai prasmīgi, katrai lielformāta kompozīcijai dāsni piešķirot dekoratīvu vērtību. Savukārt Lindas Blankas mazās akvatintas miniatūras it kā saka: ”Dzīvo vienkāršāk”. Saka man,
tev, un pašai Lindai. Savukārt Mārtiņš Blanks skatītāju aicina video pārdzīvojumā. Vienmuļā, personību nomācošā un mokošā. Jāsaka visai iespaidīgā. Virtuāli ceļojot līdz ar autoru braucienā, kam neredz galu, braucienā, kad aiz loga viss saplūst vienā vienīgā neskaidrībā, kad jaunā cilvēka bezcerīgais cīniņš ar garlaicību sāk pārņemt skatītāju, nevilšus uzmācas līdzcietīgas sajūtas un pesimistiskas domas. Nebūt nav patīkami uzņemties šo jaunā autora vēstījumu un apzināties, ka kāda daļa Latvijas iedzīvotāju šobrīd jūtas līdzīgi. Laulātie draugi Mārtiņš un Linda radījuši arī dīvainu instalāciju, par kuru daļa izstādes apmeklētāju atstājuši visai sajūsminātas atsauksmes. Protams, ir uzjautrinoši, kad pavisam negaidīti melno sēņu ielenkumā pēkšņi iedziedas neredzams putniņš vai smejošs rūķis, bet tas tik ļoti atgādina veikalnieku trikus, pircēju iepriecināšanai. Sanāk diezgan infantils jociņš, kurā, labi padomājot, var atrast arī visai nopietnu koncepciju un skumju vispārinājumu . Bet varbūt, ka tā nemaz nav.
Baiba Magdalēna Eglīte, mākslas zinātniece
Komentāri