Vai esat pamanījuši sakarību – ka visgarākajās dienās, izrādās, ir vismazāk laika! Iespējams, uz daudziem tas neattieksies, bet no gada gadā novēroju vienu un to pašu. Ja ziemā vēl atliek laika, piemēram, grāmatu lasīšanai, tad vasarā tikt pie kādas grāmatas izlasīšanas – man tas ir bezcerīgi. Ieraugu grāmatu, kas mani ļoti interesētu, pasapņoju par to, ka palasīšu, bet jaušu, ka jānoliek galda stūrītī. Tur vasarā krājas lasāmviela tumšiem rudens vakariem.
Kas nozog mūsu laiku? Kur ir sūce, ļaujot aizplūst laikam? Par to izdomājos šā un tā, kad atkal biju nonākusi laika trūkumā. Iespējams, katrā dzīves posmā ir citāda laika izjūta. Skatos uz mazuļiem un redzu, cik nesteidzīgi viņi ir, kad rotaļājas. Nav svarīgi, cik laika, bērni izbauda ik mirkli, kas dots. Puikas spēlējas ar mašīnītēm, meitenēm patīk pucēt lelles, spoguļoties, iztēloties. Iespējams, ka tagadējā laikmetā laika zaglis piezogas jau pusaudžiem! Arī viņi, aizrāvušies ar virtuālo vidi viedtālruņos un planšetdatoros, drīz vien pamana, ka palicis kas uzdots, bet nepadarīts. Seko stress vai steiga, lai izpildītu uzdoto, padarītu apsolīto.
Ar laika trūkumu sastopos, kad saule ir visaugstāk zenītā. Varbūt gaisma ir tā, kas cilvēkiem liek steigties? Kamēr gaišs, jāpaspēj izdarīt to un šo. Dārzā nezāles izraut, mājā putekļus izdzenāt, pagalmā malkas kaudzi sakrāmēt – tā par savu dienu stāsta arī citi. Tie, kurus dzen algotā darba ritms, sapņo par atvaļinājuma nedēļām. Ne tikai tāpēc, lai apstātos no ikdienas skrējiena, arī lai padarītu darbus, kas iekavēti.
Visgriezīgāk laiks kā zaudēta vērtība sasniedz apziņu, kad uzzini par cilvēku, kura mūžs nu ir noslēdzies. Mums, palicējiem, tā šķiet, kaut gan aizgājušie ieguvuši mūžīgu laiku. Par to iedomāju kapusvētku svētdienas svētbrīdī. Klausījos mācītāja pārdomās par šo tēmu, par to, ka mums uz zemes allaž pietrūkst laika. Vismaz mēs tā domājam, bet varbūt tā nemaz nav? Tā tikai liekas. Manuprāt, atbilde meklējama pie gados vecākajiem dzimtā. Tikai jāatrod laiks sarunām.
Kamēr esmu rakstījusi šīs rindkopas, ir atskanējis mana telefona zvans. Zvanītāja vēstīja, ka draugu ģimenē mūžībā aizgājis dzimtā vecākais cilvēks. “Tas notika tik pēkšņi, visiem negaidīti. Cilvēks vienmēr bija tik darbīgs, nemitīgi strādāja, bet tagad apklusis,” par mūžam atvēlēto laiku, kas aprāvies, sacīja zvanītāja.
Komentāri