Elīna Egle,Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Iespējams, Latvijā joprojām tiktu uzturēti “pasu galdi” un iedzīvotāju pieraksta sistēma, telegrāfa sakari, ministriju mašīnrakstīšanas biroji vai pat zirgu nomaiņas punktu tīkls pasta un valdības depešu pārvadājumiem – ja savā laikā šādu valsts struktūru vadītājiem dotu iespēju ietekmēt lemšanu par to saglabāšanu. Birokrātijas dzelžaina griba pašsaglabāties rada tās izkoptu prasmi ar savu demagoģiju nohipnotizēt valsts varas īstenotājus tik tālu, ka tie atsakās no racionāliem, ekonomiski efektīviem un, galvenais, pašiem politiķiem izdevīgiem lēmumiem.
Valsts SIA “Latvijas Vēstnesis” kopā ar attiecīga nosaukuma oficiozo laikrakstu joprojām pastāv ne jau tāpēc, ka tās pakalpojumi būtu unikāli, neaizstājami, valstij un sabiedrībai nepieciešami. Nē, šis veidojums nav likvidēts, tikai pateicoties līdzšinējo tieslietu ministru politiskās gribas trūkumam. Vai, pieļauju, pat politiķu apzinātai vēlmei saglabāt “saviem cilvēkiem” ienesīgu „darba” vietu, kas slēpjas aiz valsts funkciju īstenošanas karoga. Latvijas uzņēmēji, kas tiek aplikti ar nesamērīgiem maksājumiem, jau vairākus gadus izsaka kategoriskus iebildumus pret VSIA „Latvijas Vēstnesis” darbību. Jo „bezmaksas pakalpojumus”, ar ko dižojas šī SIA, tā apmaksā no uzņēmēju un citu sludinājumu ievietotāju maciņiem. Līdzekļi, kurus SIA “Latvijas Vēstnesis” iekasē no uzņēmējiem un iedzīvotājiem par obligātā kārtā publicējamo sludinājumu ievietošanu laikrakstā ”Latvijas Vēstnesis”, tiek izmantoti ne tikai likumu un citas oficiālās informācijas publiskošanai (kaut šāds darbs kā valsts funkcija būtu jāapmaksā tieši no budžeta) – ar to palīdzību VSIA „Latvijas Vēstnesis” uztur, piemēram, savu izdevējdarbību. To, ko pati valsts SIA uzskata par valstisku misiju, proti, izdevējdarbību uzņēmēji novērtē kā negodīgu konkurenci. Kā jau LDDK norādīja savas 22. marta preses konferences prezentācijā (http://www.lddk.lv/index.php?p=1338), LV personāla izmaksas (2008.gads – oficiālais pārskats) – 1,070,067 lati, kas ir 45 procenti no SIA “Latvijas Vēstnesis” neto apgrozījuma. Algas un sociālās iemaksas tika maksātas par 90 nodarbinātajiem – tātad 11 889, 63 latu gadā vidēji uz vienu nodarbināto. LV valdes atalgojums un sociālās apdrošināšanas iemaksas bija 63 354 (2007.gadā – 56 405) lati. Turklāt, kā norāda pati SIA “Latvijas Vēstnesis”, tikai 27 no visiem darbiniekiem šobrīd īsteno oficiālās publikācijas nodrošināšanas funkciju, pārējie ir iesaistīti citās darbībās. Tieši dāsno sinekūru saglabāšanas vārdā ne pirmo gadu SIA „Latvijas Vēstnesis” bremzē visus LDDK priekšlikumus, kā padarīt obligāto sludinājumu publicēšanu efektīvāku un būtiski samazināt pārmērīgos izcenojumus. SIA “Latvijas Vēstnesis” nevajag lepoties, ka savu peļņu, ko tā ieskaita valsts budžetā, to nodokļu veidā dara jebkurš uzņēmējs Tikai, atšķirībā no SIA “Latvijas Vēstnesis” nav naudu nopelnījis ar uzspiestu un sadārdzinātu pakalpojumu – sludinājumu publicēšanu. Nauda, kas SIA “Latvijas Vēstnesis” samaksāta šiem sludinājumiem tiek iegūta, atņemot līdzekļus reālajai ekonomikai – mazajam biznesam. Domāju, ka Latvijā valsts patiesajās interesēs būtu, lai nauda, ko šobrīd uzņēmējs samaksā par nelietderīgu un faktiskajām izmaksām neatbilstošu publikāciju, tiktu novirzīta uzņēmuma darbībā, veicinot ražošanu un pakalpojumu sniegšanu. Savukārt līdzekļi no ražošanas un pakalpojumu sniegšanas vēlāk atgriežas valsts kasē kā nodokļi par pārdotajām precēm vai pakalpojumiem. Esam aprēķinājuši, ka Tieslietu ministrijai, kas ir atbildīga par oficiālās informācijas publiskošanu, ir iespējams to nodrošināt efektīvāk, bet ar ievērojami zemākām izmaksām: aģentūras valstiskās funkcijas pilnībā varētu īstenot 8-9 cilvēku departaments ar aptuveni 100 000 latu gada budžetu. VSIA „Latvijas Vēstnesis” tagad cenšas radīt nesaskaņas starp LDDK un citām Latvijas sociālajām grupām, apgalvojot, ka SIA likvidēšanas rezultātā sabiedrībai nebūšot nodrošināta bezmaksas pieeja likumu tekstiem. (Aģentūra cītīgi izvairās pieminēt, ka tās portālā „www.likumi.lv” bez maksas pieejamo likumu un citu normatīvo aktu tekstu konsolidētās versijas nevar tikt uzskatītas par oficiāliem dokumentiem – tām ir tīri informatīvs raksturs, kā arī to, ka visu „bezmaksas” informāciju jau ir apmaksājuši uzņēmēji un privātpersonas ar saviem obligātajiem maksājumiem, kas kopā veido miljonus latu). Tieši pretēji – LDDK uzsver, ka normatīviem aktiem ikvienam interesentam jābūt pieejamiem elektroniski bez maksas. Pie tam, gan oficiālās informācijas, gan tiesību aktu neoficiālo konsolidēto versiju pieejamība būtu nodrošināma ar krietni zemākām izmaksām, nevis ar fiskāli nekorektu nodevu uzturot „uzpūstu” VSIA. Šis ir priekšvēlēšanu laiks, kad arī politiķiem ir jāpiedomā par savu pašsaglabāšanos. Cita starpā jācenšas pierādīt vēlētājiem, ka solītā cīņa pret birokrātiju ir kaut kas vairāk nekā tikai skolu un slimnīcu “optimizācija”. Tāpēc nav brīnums, ka Valsts SIA „Latvijas Vēstnesis”, kas agrāk ar augstprātīgu pašpārliecinātību noraudzījās uz LDDK pūliņiem to uzveikt, tagad ir kļuvis tik nervozs un kaujiniecisks.
Nozare.lv
Komentāri