Īru rakstnieks un dramaturgs Bernards Šovs esot sacījis, ka demokrātija esot mehānisms, kas garantē, ka mūs pārvalda ne labāk, kā to esam pelnījuši.
Ironiski un pirmajā brīdī pat šķiet absurdi, jo jebkurš taču vēlas, lai viņa valsts, valdība un parlaments būtu labi, vislabākie, jo tad arī pašam noteikti taču neklāsies slikti. Tomēr dramaturga Šova teiktais ir patiesība – ikviens parlaments un valdība ir sabiedrības spogulis. Arī Latvijā. Mums ir tāds parlaments, kādu ievēlējām, un tāda valdība, kādu mūsu ievēlētais parlaments spēj un grib izveidot un apstiprināt. Protams, Valsts prezidents nominē premjeru, bet tikai Saeima to var apstiprināt vai neapstiprināt. Šīs visiem zināmās patiesības, manuprāt, ir vērts atcerēties, kad diskutējam par to, kas notiek, vai vajadzīga jauna valdība un vai cita valdība noteikti būs ļoti laba, ja vien prezidents nominēs pareizo cilvēku.
Kā zināms, par Valsts prezidentu 31. maijā ar 52 balsīm ievēlēja Edgaru Rinkēviču no “Jaunās Vienotības” (JV). Koalīcijas partneri Nacionālā apvienība (NA) un “Apvienotais saraksts” (AS) Edgara Rinkēviča kandidatūru neatbalstīja. NA vispār balsošanā nepiedalījās, bet AS, protams, atbalstīja savu kandidātu – uzņēmēju Uldi Pīlēnu. Toties par tagadējo Valsts prezidentu nobalsoja Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un “Progresīvie”(P). Vērts arī atcerēties, ka par Šlesera partiju dēvētā “Latvija pirmajā vietā” bija par Pīlēnu, bet “Stabilitātei!” arī neatbalstīja nevienu. Pēc balsojuma par Rinkēviču premjers Krišjānis Kariņš paziņoja, ka jārunā par valdības paplašināšanu ar ZZS un P, un līdz šim brīdim ik pa laikam ir izskanējuši kādi paziņojumi no premjera, koalīcijas partijām un tiem, kuri balsoja par E.Rinkēviču, bet nenotika nekas.Koalīcijas partneri nevēlējās valdības paplašināšanu. Turklāt viņu nostāja bija apmēram tāda, ka bez viņiem nekur, viņi ir pelnījuši varu, tā viņiem pienākas – nu gluži kā mantojums pirmās pakāpes radiniekiem.
Augustā notikumi sāka ritēt daudz straujāk. Premjers piedāvāja uzticēt Ārlietu ministriju NA, Ekonomikas ministriju – AS, nomainot NA ministri, bet Vides un reģionālās apvienības ministriju (VARAM) pārņemtu JV, kuras ministrs ir no AS. Tātad katra koalīcijas partija vienu ministriju zaudētu, bet iegūtu citu vietā. Tiesa gan, Kariņš vēlas, lai Saeimā Nacionālās drošības komisiju neturpinātu vadīt NA, bet gan “Jaunā Vienotība”. Premjers arī piedāvāja koalīcijas partneriem vienoties par pieciem līdz gada beigām izdarāmiem darbiem jautājumos par skolu un veselības pakalpojumu tīklu, atrast risinājumu darbaspēka trūkumam, pieņemt lēmumus par kapitāla tirgus attīstību un, veidojot budžetu, vienoties par kopīgām valdības, nevis ministriju prioritātēm.
Kariņš medijiem skaidroja, ka ierosinājis paplašināt koalīciju, piesaistot arī ZZS un “Progresīvos”, lai iegūtu valdības darbā jaunu dinamiku un atrisinātu svarīgus jautājumus, taču koalīcijas partneri nevēlas mainīt esošo sadarbības modeli. Premjers arī sacīja, ka tagad viņam ir divas iespējas – turpināt strādāt ar esošo valdību, mēģinot panākt jaunu dinamismu, vai arī nomainīt koalīcijas partnerus un veidot valdību ar ZZS un “Progresīvajiem”. Nācās ne tikai mainīt koalīciju, bet demisionēt. Tagad notiek konsultācijas, kurš un ko vadīs. Atliek cerēt, ka valdība netaps nedēļām ilgi. Un nav pamata cerēt, ka noteikti ir kāds premjera amata kandidāts, kuru politiķi izliekas neredzot un kurš noteikti atrastu ļoti daudz naudas visām nozarēm, jo naudas budžetā ir tieši tik, cik mēs samaksājam nodokļos.
Komentāri