Kad ķīnieši uzzina, ka Latvijā dzīvo ap divi miljoni iedzīvotāju, viņi nesaprot, kā var būt kaut kas tik mazs. “Tad jau jūs cits citu pazīstat,” tā viņi vērtē. Varam pasmieties par lielas nācijas teikto – viņiem mūs nesaprast tāpat kā mums viņus. Taču tieši citam cita pazīšana rada aizvien vairāk problēmu. Kad Latvijā tiek meklēts valsts iestādes vadītājs, dzirdot, ko viņš izdarījis sliktu, kad rīkojies, kādaprāt, neapdomīgi, atliek vien secināt – tiek meklēts cilvēks bez biogrāfijas un radiem, paziņām, kaimiņiem, studiju un medību biedriem. Starp diviem miljoniem cilvēku katru taču ne tikai radniecība savedusi kopā ar tūkstošiem cilvēku. Varam būt pazīstami, jo vienā laikā studējām, kādreiz dejojām vienā kolektīvā, satikāmies, kā izrādījās, kopīga drauga vai pat radinieka jubilejā.
Lai strādātu valsts iestādē, katrs radinieks, paziņa var būt bīstams. Pat tad, ja ar viņu nav kopīga biznesa, pat darbojamies dažādās nozarēs. Kā cukurmaizi ar dekoratīvu zemeni kāds izdevīgā brīdī iemanīsies atgādināt – jūs uz ielas sasveicinājāties un trīs minūtes runājāt. Kāpēc? Par ko? Kāds sakars ar šo cilvēku? Mācība skaidra – ja reiz gribi kļūt par valsts ierēdni, jau no saprātīga vecuma nevienu uz ielas nesveicini, nekur nepiedalies, jo var taču gadīties, ka teātrī sēdi blakus kādam, kurš pēc gadiem izrādīsies korumpēts. No radiem atsakies iespējami agrā vecumā… Augstskolā ar biedriem nekontaktē. Ko darīt ar pasniedzējiem? Eksāmenā jāatbild, ja nopelnīsi labu vērtējumu, pēc gadiem attiecīgas institūcijas var sasaistīt jūs kopā, teikt, ka jau toreiz, redz, bija iedīgļi abu noziedzīgajiem plāniem.
Protams, var iespējami ātri doties mācīties ārzemēs, tad atgriezties un pretendēt uz amatu. Bet… kāpēc vecāki neuzticējās mūsu valsts izglītības sistēmai, vai iegūtais diploms vispār ir vērtīgs, jo studēts tikai 20. labākajā augstskolā pasaulē! Un vispār – vai cilvēks, kurš tik ilgi bijis prom, nezinot vietējo situāciju un apstākļus, var būt piemērots darbam Latvijas iestādēs?
Absurdi? Diemžēl ne. Un brīnāmies, kāpēc gudri, varoši cilvēki neiet vai ļoti, ļoti jāpierunā, lai kļūtu par ierēdņiem. Pietrūkst spēka būt absurda spēlē, taisnoties, ka viss ir citādi, nekā izdomāts. Ko darīt, ka lidojām vienā lidmašīnā? Pirms reisa jāpārbauda, kas vēl lidos?
Latviešiem ir daudz talantu. Arī talants atrast uti kažokā, kas tikko atnests no ķīmiskās tīrītavas. Tikai tā enerģija, kas tiek patērēta kukaiņa meklēšanai, ir nesamērīga. Bet publiskās zākas atbaida godīgus cilvēkus stāties valsts ierēdniecībā. Un ne tikai. Līdzīgi jau notiek arī zemākajos birokrātijas slāņos.
Komentāri