Tas, ka katrs visu zinām labāk, nudien, nav nekāds jaunums vai pārsteigums. Tāpat kā skaidrs, ka profesionāļi neko nejēdz, vadās pēc apšaubāmām zināšanām. Un diemžēl tas attiecas uz jebkuru nozari, darbības jomu. Nesen kāds Rīgas Zooloģiskā dārza apmeklētājs vērsies policijā par ķengura gulēšanu nedabīgā pozā, kuru viņš uzskatīja par izlaidīgu un sliecās uzskatīt par nepiedienīgu, kā arī apmeklētāju dzīvniekmīlestības jūtu aizskarošu. Ķengurs noteikti ir slims, kā tādu rāda cilvēkiem! Taču… ķengurs Kingarū vienkārši guļ uz muguras. Viņam tā patīk. Vasarās, kad ķenguriem ir karsti, tie vēsajās smiltīs izrok bedri un apguļas līdzīgā pozā. Un ar veselību dzīvniekam viss kārtībā.
Zoodārza darbinieki policijai skaidrojuši, ka viena no iespējām, lai neveicinātu dzīvnieka vēlmi gulēt siltākajā un tiem ērtākajā vietā, esot izslēgt grīdas apsildi. Ķenguriem esot raksturīga visai spontāna reakcija uz jebkuru traucējumu, tāpēc mītnes apsildei nevar izmantot radiatorus, siltumu nodrošina apsildāmas grīdas. Ķenguri, saprotams, meklē vietu, kur vissiltāk. Un ne jau grīda vainīga, ka ķengurs atlaižas uz muguras. Tāds ir dzīvnieka paradums. Otra iespēja, lai daži apmeklētāji būtu apmierināti un neaizskartu viņu dzīvniekmīlestības jūtas, nepārtraukti radīt dzīvniekam stresa sajūtu, lai tie visu laiku būtu trauksmes stāvoklī un neatļautos relaksēti apgulties. Pēc ilgstošas komunikācijas ar policijas pārstāvjiem tiks lemts par iespējām iespaidot vai nu ķengura, vai arī zoodārza apmeklētāju dabisko uzvedību.
Var vien iedomāties, cik laika un nervu prasīja šāda skaidrošanās. Zooloģiskā dārza darbinieki uzskata, ka vienīgā pareizā rīcība ir cerēt uz apmeklētāju uzticēšanos darbinieku profesionalitātei, dzīvnieku uzvedības un paradumu pārzināšanai. Viņi arī lūdz ļaut ķenguram Kingarū gulēt tā, kā tam patīk, nevis tā, kā gribas apmeklētājiem.
Varētu pasmaidīt, ja tas nebūtu nopietni. Par to, ka dzīvnieki nedara tā, kā iedomājas cilvēks, stāstu netrūkst. Taču pavisam kas cits ir, ja par dzīvnieku neko nezinām un pieņemam, ka kaut kas nav kārtībā. Būtu jāatceras, ka esam tālu no dabas. Kādreiz, kad Latvijā lauku sētās bija zirgi, neviens taču nesauca veterinārārstu, neziņoja, ka lopiņš guļ pļavā nosprādzis, galva pie zemes, kājas piepaceltas. Tā zirgi mēdz gulēt. Ko tagad darītu garāmgājējs?
Un vai mazums nesaprašanos ir ar mājas mīluļiem – kaķiem un suņiem? Nezinot šķirnes īpatnības, kāds satraucas, ka sunīts tiek turēts badā, un, kā jau atbildīgs pilsonis, ziņo institūcijām. Mehānisms tiek iedarbināts: ir iesniegums, tas jāpārbauda, lēmums jāpieņem. Cilvēki strādā. Un kā jūtas tas, kuru uzskata par vainīgo, arī sūdzētājs un tie, kuri lietu izmeklē? Par ko viņiem šīs ciešanas? Par citu muļķību. Jo tai stāties pretī nespēj ne institūcijas, ne profesionāļi. Lai cik tas arī nebūtu muļķīgi, liela daļa sabiedrības neizskaidrojamu iemeslu dēļ pirmo atbalstu, vismaz skaļi, izsaka aprobežotajam sūdzmanim.
Protams, nav senlaiki, kad skoloti cilvēki tika uzklausīti ar cieņu, kad dabas likumsakarības vairāk saprata arī neskolotie, kautrējoties gvelzt muļķības.
Komentāri