Ja vecāki spiesti iegādāties mācību grāmatas par personiskajiem līdzekļiem, tiek pārkāptas bērnu tiesības uz bezmaksas izglītību, secinājis tiesībsargs Romāns Apsītis un aicinājis par šo jautājumu diskutēt Izglītības un zinātnes ministrijas amatpersonas, izglītības nozares vadītājus pašvaldībās, skolu direktorus.
“Gan Latvijas Republikas Satversmē, gan vairākos Latvijai saistošos starptautiskajos dokumentos noteiktas tiesības uz bezmaksas izglītību, kas nozīmē arī nodrošināšanu ar mācību materiāliem. Taču ne visas skolu bibliotēkas var pilnībā apgādāt audzēkņus ar mācību grāmatām un citiem mācību procesā nepieciešamajiem līdzekļiem,” uzsvēris tiesībsargs un paskaidrojis, ka, attīstoties izpratnei par tiesībām uz bezmaksas izglītību, būtu arī jāvērtē skolēnu apgādāšana ar bezmaksas mācību burtnīcām un citiem nepieciešamajiem palīgmateriāliem. Citās valstīs, piemēram, Igaunijā, Somijā un citviet skolēni vismaz pamatskolās pilnībā nodrošināti ar mācību grāmatām, vien vidusskolas posmā daļa izdevumu jāuzņemas vecākiem. Igaunijā no šī mācību gada tiks nodrošinātas arī bezmaksas darba burtnīcas.
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) uzreiz atbildējusi- skolēnu vecāki mācību grāmatas spiesti iegādāties tikai retos gadījumos, atgādinot, ka pērnajā mācību gadā dienas skolās uz vienu skolēnu vidēji ir 27 mācību grāmatas. “Cits jautājums, ja vecāki bērna ērtībai vēlas iegādāties otru mācību grāmatu komplektu lietošanai mājās,” skaidrojusi ministrija un piebildusi: ”Ceram, ka nākamajos gados kopīgi ar iesaistītajām institūcijām un partneriem no valsts budžeta izdosies nodrošināt normatīvos paredzēto finansējumu.”
IZM informē, ka saskaņā ar valsts budžetu 2008.gadā finansējums uz vienu skolēnu un pedagogu mācību līdzekļu iegādei ir 4,12 lati. Pagājušajā gadā tas bija 3,87 lati, bet 2006.gadā – tikai 1,86 lati. Salīdzinājumā ar 2007.gadu, šogad finansējums netika palielināts un vidējā skaitļa pieaugums ir saistīts ar skolēnu skaita samazināšanos.
Gatavojot 2008.gada valsts budžeta projektu, IZM prasīja piešķirt 10 latu uz vienu skolēnu un pedagogu jeb aptuveni 3,5 miljonus latu, taču šim mērķim piešķīra vien nedaudz vairāk par miljonu.
Savukārt Tiesībsarga birojā skaidro- lai nodrošinātu noteikto finansēšanas normatīvu septiņu latu apmērā, paredzēts, ka trūkstošo daļu sedz pašvaldības, to piešķirtais finansējums šim nolūkam atšķiras. Tiesībsargs arī norāda, ka valsts noteiktais finansējums mācību grāmatu iegādei vienam skolēnam – septiņi lati – šobrīd ir nepietiekams, ņemot vērā faktiskās cenas. Tāpat arī pašvaldību iespējas līdzfinansēt grāmatu iegādi ne vienmēr ir pietiekamas.
“Druva” iztaujāja Cēsu rajona izglītības pārvaldes vadītāju Tāli Jaunzemi par situāciju mūsu rajona pilsētu un lauku skolās.
“Situācija pašvaldībās atšķirīga, bet varu teikt, ka mūsu rajona skolās tā ir ļoti laba. Vismaz 90 procentos gadījumu vecākiem nav jāiegādājas mācību grāmatas. Izņēmums – dažās mācību iestādēs, arī pilsētas skolās, vecākiem ir jāpērk grāmatas un mācību materiāli angļu valodas apgūšanai.
Esam cīnījušies, lai skolās mācību grāmatu iegādē būtu pēctecība, lai nopērkot šogad, nākamajā gadā tās varētu izmantot, lai atkal nav jāpērk jaunas. Iepriekš bija standartu maiņa, tad arī grāmatas jāmaina, bet tagad jārīkojas taupīgāk un līdzi jārēķina.
Daudzās skolās mācību grāmatas iznomā, uzskatu, ka ieguvums – disciplīna, bērnu atbildība pret grāmatu glabāšanu. Kaut niecīga nomas maksa liek rīkoties atbildīgāk, un skolas tādu politiku drīkst lietot, ja pašvaldība to atbalstījusi un pieņēmuši saistošos noteikumus par mācību grāmatu nomu. Tas, protams, jāizrunā ar vecākiem un bērniem. Un, ja kaut kur mācību grāmatu pietrūkst, tad tam pamatā ir tikai finanšu trūkums. Bet pie mums problēmu būtiski mainīja rajona padomes attieksme, gandrīz dubultojot summu mācību grāmatu iegādei. Līdzekļus sadalījām proporcionāli skolām, vērtējot izglītojamo skaitu. Tomēr, ja skatos no otras puses, tad fantastiski aug grāmatu cenas. Un atkal meklējam risinājumus, pērkam grāmatas izdevniecībās, vairumā, lai sanāk lētāk. Mēs esam centušies, cik labi vien var, mācību grāmatu jautājumu sakārtot.
Teorētiski vecāki var atnākt uz skolu un sacīt- pat vienas mācību grāmatas iegāde nav mana problēma. Tā tiešām ir valsts, pašvaldības problēma, bet te uzsveru- tad valstij ir jānosauc obligātie pašvaldības un vecāku pienākumi bērnu izglītošanas nodrošinājumā. Valstī nav definēts, kas ir bezmaksas izglītība. Ja strikti turamies pie vārda- bezmaksas, tad jautājums- vai skolas somas, rakstāmlietas, burtnīcas arī pirks valsts, pašvaldība? Līdz šim to darīja un dara vecāki.”
Sagatavojusi Ilze Kalniņa
Komentāri