Jau pavisam drīz kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā un pilna mēroga kara būs pagājis gads.
Latvijā daudzviet notiks koncerti, atbalstot ukraiņu cīņu un pieminot bojā gājušos. Arī Cēsīs 24. februārī Pasaules latviešu mākslas centrā (PLMC) notiks ukraiņu mūziķes Darjas Leleko koncerts, kurā ieeja būs bez maksas.
Intervijā Ukrainas vēstnieks Oleksandrs Miščenko pastāstīja, ka okupanti uz Krieviju piespiedu kārtā deportējuši aptuveni miljonu ukraiņu, to skaitā arī bērnus. Protams, precīzs deportēto skaits nav zināms.
Stāstot par karu Ukrainā, tiek pieminēti bojāgājušie, ievainotie bērni, arī tas, ka pārciestais bieži atstāj neizdzēšamas traumas psihē. Tomēr šiem baisajiem stāstiem ir vēl kāda, mazāk zināma puse – kas notiek ar deportētajiem bērniem? Ir zināms, ka bērnus nereti vecākiem atņem, uz Krieviju tiek deportēti arī bērni no bāreņu namiem un bērni, kuri vecākus zaudējuši karā.
Nesen klajā nācis Jēlas Universitātes (ASV) humanitāro pētījumu laboratorijas programmas Conflict Observatory ziņojums par deportētajiem Ukrainas bērniem. Šī programma tika izveidota pagājušā gada maijā pēc ASV Valsts departamenta iniciatīvas un pēta Krievijas kara noziegumus Ukrainā. Pētījums ir par vismaz 6000 bērniem vecumā no sešu mēnešu līdz 17 gadu vecumam, kuri tika deportēti uz Krieviju un anektēto Krimu laikā no pagājušā gada februāra līdz šī gada janvārim. Kā iemesls vienmēr tika minēta vai nu bērnu drošība, vai adopcija, un iestādēs, kurās viņi nokļuva, notika bērnu “pāraudzināšana”.
Nereti bērni nokļuva nometnēs, bet tikai daļai pēc tam atļāva atgriezties pie vecākiem, tā notika, piemēram, ar bērniem no Harkivas un Hersonas, jo Ukrainas armija okupētās teritorijas bija atbrīvojusi. Dažās nometnēs, piemēram, Čečenijā, notika arī bērnu militārā apmācība. Bija arī gadījumi, kad vecākiem pēc saviem bērniem bija jābrauc cauri okupētajām teritorijām, kurās bija liels risks nokļūt filtrācijas nometnēs, no kurām cilvēki pazūd bez pēdām. Reizēm pēc bērniem drīkstēja braukt tikai mātes.
Simferopoles bērnu namu “Joločka” Krimā tagad dēvē arī par koncentrācijas nometni. Žurnālisti, kuri to pētījuši, to sauc pat par Osvencimu, jo bērnu dzīves apstākļi bijuši neiedomājami smagi, pat briesmīgi. Ir izdevies pierādīt, ka no Hersonas uz šo bērnu namu deportēti 14 bāreņi, bet cik pavisam bērnu no Ukrainas tur nokļuvuši, nav zināms.
Krima tika anketēta 2014. gadā, un, piemēram, minētā bērnu nama “Darba programma 2021.-2025. gadam” paredz, ka bērniem jāaudzina patriotisms, viņiem jāmāca, ka Krima atrodas Krievijas dienvidos un ka viņi ir Krievijas pilsoņi, daļa no tās. 2020. gadā vairākas audžumātes vērsās plašsaziņas līdzekļos un stāstīja par cietsirdīgo apiešanos ar bērniem “Joločkā”. Viena no viņām Olga Kramnaja, piemēram, pastāstīja, ka viņas aizbilstamais, divus gadus vecs zēns, sver tikai sešus kilogramus, nespēj sēdēt, runāt un pats nespēj arī paēst. Pēc medicīniskām pārbaudēm atklājās, ka bērnam ir distrofija, atūdeņošanās, rahīts un galvaskausa deformācija. Pēc skandāla plašsaziņas līdzekļos bērnu namā notika Veselības ministrijas un prokuratūras pārbaude, kura nekādus pārkāpumus neatklāja. Arī atkārtotās pārbaudes neko nemainīja, pārbaudītāji “nepamanīja” distrofiskos bērnus.
Un uz šo bērnu namu-Osvencimu pagājušajā gadā tika deportēti bāreņi no Hersonas. Kamēr turpinās karš, nav iespējams uzzināt, kas notiek ar šiem bērniem, tāpat kā nav iespējams palīdzēt daudzajiem tūkstošiem uz Krieviju deportētajiem bērniem. Tādēļ, pieminot par Ukrainu savas dzīvības atdevušos karavīrus, atcerēsimies arī par Ukrainas bērniem.
Komentāri