Diemžēl Latvijā no oficiāli reģistrētajiem bezdarbniekiem tikai 40 procenti būtu integrējami atpakaļ darba tirgū. Aptuveni 25 procentiem mūsu klientu ir dažādas atkarības, sevišķi Latgales reģionā un galvaspilsētā, un tās nav tikai alkohola problēmas. 12 procenti bezdarbnieku pat nevēlas strādāt un atgriezties darba tirgū.
Divu gadu laikā, vadot šo aģentūru, man ir radušās pārdomas, kurās esmu gatavs dalīties. Mana pārliecība ir tāda, ka ir jāpārskata un jāmaina dažas svarīgas lietas – piemēram, pabalstu griestu jautājums, pabalstu izmaksu ilgums, kas šobrīd noteikti nemotivē cilvēkus atgriezties darba tirgū. Kā arī būtu nepieciešama bezdarbnieku atbalsta likuma atsaiste no sociālās palīdzības garantijām. Šobrīd situācija ir tāda, ka ar bezdarbnieka statusu cilvēks var pretendēt uz virkni pabalstu. Varētu teikt, ka pašreizējā likumdošana nemotivē strādāt. Bez tam gribu uzsvērt, ka, manuprāt, uzskaitē būtu jābūt tikai tiem cilvēkiem, kuri patiesi vēlas atgriezties darba tirgū. Un NVA, darba devēju un pašvaldību kopējs uzdevums ir palīdzēt šiem cilvēkiem. Savukārt tie, kuri nevēlas strādāt, acīmredzot, ir jāuzskaita citos reģistros. Taču pašreizējais mūsu klients ir tāds, kāds viņš ir.
Mēs esam galvenais valsts bezdarba reģistrs. Vārds nodarbinātība varbūt skan ļoti skaisti, bet pamatā mēs pildām šī galvenā valsts bezdarba reģistra funkcijas – reģistrējam mūsu klientus, piešķiram statusu, piedāvājam pārkvalifikācijas iespēju un dažādus kursus. Šis stereotips ir jālauž un jāsaprot, ka mēs neesam darba vietu radītāji, mēs reģistrējam un piedāvājam to, ko mums, savukārt, piedāvā uzņēmēji.
Tuvākajā nākotnē ir iecere, ka darba devējs pats varēs reģistrēt savas vakances internetā, kā arī darba ņēmējs pats varēs ielūkoties, skatīties un meklēt sev vēlamo darba vietu. Ceru, ka pienāks laiks, kad katrā filiālē, arī Cēsīs, klients varēs strādāt ar datubāzi speciāli tam paredzētā telpā. Un beigsies tas lapiņu karināšanas laiks pie ziņojumu dēļiem. Iedosim makšķeri, bet viņa vietā to zivtiņu neķersim.
Runājot par nākotnes iecerēm, viena no jaunajām programmām, iespējams, būs saistīta ar pašnodarbināto atbalstīšanu. Ideja ir tāda, ka cilvēkam, kurš būs nolēmis uzsākt savu biznesu un būs aizstāvējis biznesa plānu, starta kapitālam tiks piešķirti apmēram divi tūkstoši latu grāmatvedības un citu birokrātisku lietu nokārtošanai. Savukārt mēs turpmākā gada laikā pēc naudas iedošanas sekosim līdzi un skatīsimies, ja nauda būs bezmērķīgi iztērēta, tad tā būs jāatdod, ja ne – vēlēsim sekmes kļūt par mazu, vidēju vai lielu uzņēmēju. Tā būtu iespēja radīt jaunas darba vietas.
Atbildot uz uzņēmēju jautājumu par jaunās paaudzes ievirzīšanu arodizglītībā, kas nākotnē veicinātu trūkstošo kvalificēto darbinieku rindu aizpildīšanu, varu piekrist un teikt, ka tā ir ļoti smaga problēma. Saprotu arī to, cik daudz bezdarbnieku šodien ražo arodsistēma. Katru gadu 600 arodskolu beidzēji stājas pie mums uzskaitē. Līdz ar to nākas secināt, ka kaut kas nav kārtībā ar
plānošanu. To, ka inženieri Latvijā būs vajadzīgi, mēs zinājām jau pirms desmit gadiem, bet kas tika darīts?
Runājot par skolēnu papildu aģitāciju uz trūkstošajām nozaru specia-litātēm, domāju, ka viens no šādiem soļiem ir jau skolēnu vasaras projekts. Man ir prieks, ka 25 tūkstoši bērnu ar valsts atbalstu jau trešo vasaru strādā. Un tas nav mazs skaitlis. Šobrīd gan tā situācija ir tāda, ka bērnam varam piedāvāt tikai tās vakances, ko
pieteikuši darba devēji, bet iespējams, ka nākamgad būs iespēja pašiem skolēniem sev atrast darba devēju vēlamajā profesijā. Sarunāt, ka darba devējs maksās otru pusi algas, un mēs slēgsim līgumu. Tā mēs patiesi skolēnam dotu iespēju gūt pieredzi tajā profesijā, par kuru viņš varbūt sapņo savā 15 gadu vecumā. Taču var gadīties, ka skolēns pastrādās un sapratīs, ka, piemēram, par frizieri nekad nemācīsies, un nākotnē nolems darīt ko citu. Piekrītu, protams, uzņēmēju izteiktajam viedoklim, ka ar stipendijām vai apmaksātām budžeta vietām varētu piesaistīt skolēnu uzmanību valstī trūkstošo aroda vietu aizpildīšanai arodskolās. Žēl, ka tikai tagad esam atmodušies un sākuši apzināt problēmas un atklājam, ka visvairāk trūkst pārdevēju, tā tas reāli šobrīd Rīgā ir. Taču paradokss, arī uzskaitē ir tikpat daudz pārdevēju, kuriem nav darba. Tas nozīmē, ka cilvēkiem nav vairs motivācijas strādāt, jo alga ir 150 lati. Nenoliedzami, darba samaksa
mūsdienās ir ļoti svarīga. Jāatzīst, ka šobrīd mēs cīnāmies ar sekām, taču sakne ir kaut kur citur. Pierakstījusi Liene Lote Sīle
Komentāri