Gadu mijā Ķelnē un citviet imigrantu veiktie briesmīgie uzbrukumi vietējiem iedzīvotājiem ir skarbā veidā parādījuši Eiropas un it īpaši jau Vācijas bēgļu politikas nepilnības. Pašlaik ļoti svarīgi racionāli izvērtēt, kāpēc ir noticis tas, kas ir noticis, un ko tas nozīmē pašreizējās bēgļu krīzes risināšanas kontekstā.
“Druvas” slejās bēgļu tēmai esmu pieskāries vairākkārt. Esmu no tiem, kas pret bēgļiem neizturas noraidoši. Kā šādas pozīcijas pārstāvim šajā laikā man šķiet īpaši svarīgi noformulēt, kā notikušais iekļaujas diskusijās par bēgļiem. Īsumā: tas mazāk stāsta par iemesliem uzņemt vai neuzņemt bēgļus vispār un vairāk – par valstu nespēju veidot tādu imigrācijas politiku, kas neapdraudētu pašus pilsoņus. Tas nav viens un tas pats.
Publiskajā telpā pēdējo dienu laikā nav trūcis viedokļu, kuros faktu vietā ir emocijas – bet tās šeit nekā nepalīdz. Ne reizi vien tiešā vai netiešā veidā ir izskanējis apgalvojums, ka bēgļu atbalstītāji ir arī izvarotāju atbalstītāji. Taču tas ir absurdi. Publiskajā telpā neesmu manījis nevienu, kurš sacītu, ka Jaungada naktī vairākās vietās Eiropā pastrādātie seksuālie un cita veida noziegumi būtu attaisnojami. Cita lieta, ka diskusijās par bēgļiem allaž ir bijušas dažādas neērtākas tēmas, par kurām politiķi un aktīvisti izvairās runāt, un daļā pret bēgļiem pozitīvi noskaņoto nav trūcis arī naivu priekšstatu par imigrācijas sekām (vai to neesamību). Taču tas ir kas pavisam cits nekā noziegumu ignorēšana.
Neizlēmīgā Eiropa
Latvija ir ratificējusi ANO Konvenciju par bēgļa statusu. Līdz ar to nav iedomājama situācija, ka mēs varētu paziņot, ka uz mums bēgļi neattiecas, jo viņi mums nepatīk. Bēgļu atbalstīšanai nav nekāda sakara ar simpātijām pret viņiem.
Lielākās diskusijas Latvijā gan ir izraisījis nevis tas, vai bēgļi jāuzņem vispār, bet gan – kuri ir jāuzņem. Proti, ir izskanējis daudz iebilžu pret to cilvēku izmitināšanu, kas ir ieradušies citās Eiropas valstīs – it īpaši jau Itālijā un Grieķijā -, kuras ar šo pieplūdumu vienas pašas netiek galā.
Uzreiz jāpasaka – veids, kā Eiropa bēgļu krīzi risina, ir aplams. Eiropas līderi gadiem ilgi ir ignorējuši briestošo bēgļu krīzi un nav spējuši vienoties par optimālu risinājumu, kas novērstu nekontrolētas bēgļu straumes. Arī pašlaik Eiropa nevis novērš iemeslus, kuru dēļ šis lielais un pāri atsevišķu valstu spēkiem esošais pieplūdums ir bijis iespējams, bet gan turpina gaidīt, ka problēma pati ar laiku izgaisīs. Bēgļus Brisele pēc solidaritātes principa cenšas sadalīt starp dalībvalstīm. Šādi risināt jautājumu par tagad ienākušo cilvēku izmitināšanu var. Taču ir īstermiņa risinājums – migrācija jau ar to nebeigsies, nāksies uzņemt un dalīt vēl un vēl. Eiropas Savienības ārējās robežas ir cauras. Savukārt veidot bēgļu centrus ārpus savām robežām, tādējādi būtiski samazinot pašreizējās plūsmas Eiropas iekšienē, politiķi nav vēlējušies. Nespēja uz efektīvu rīcību sāpīgi atspēlējas – un ne jau tikai Vācijai.
Un tomēr pat šīs nebūšanas neatceļ starptautiskā bēgļu režīma principu – ja cilvēks ir ieradies citā valstī un ja ir pamats domāt, ka viņš tiek vajāts un viņa mītnes zemē nav droši, viņam pienākas palīdzība. Noteikt, kurš cilvēks bēg no vajāšanas un kurš ne, protams, var būt sarežģīti. Izvērtēšanas procesā ir iespējamas kļūdas. Taču tas nenozīmē, ka ikviens, kurš kaut kādā veidā ir ticis līdz Eiropai, automātiski iemanto bēgļa labumus. Saskaņā ar “Eurostat” datiem laikā no 2014. gada jūlija līdz 2015. gada jūlijam no Eiropā izskatītajiem 236 750 pieteikumiem uz bēgļa statusu pozitīvs atzinums pirmajā instancē ir sniegts 56 procentos gadījumu (132 040 cilvēku).
Cita lieta, ka daļa no bēgļa statusu neieguvušajiem tomēr pamanās turpināt dzīvi Eiropas valstīs. Taču tas ir jautājums vairs ne par bēgļu uzņemšanas pamatotību, bet gan par attiecīgo valsts iestāžu spēju pildīt savus uzdevumus – tai skaitā kontrolēt, lai valstī neuzturas personas, kurām tur uzturēties nav pamata.
Riski un to novēršana
Masveidīga atšķirīgu reģionu un kultūru pārstāvju ienākšana kādā citā valstī rada riskus. Plānojot imigrācijas politiku, valstīm ir svarīgi tos apzināties un sagatavoties rīcībai negatīvo scenāriju gadījumā.
Nav noliedzams – ir sabiedrības, kurās Eiropas vērtības nav pašsaprotamas. Nevajag gaidīt, ka, nonākuši Eiropā, viņi visi dzīsies kļūt par Eiropas kultūras pārstāvjiem. (Tanī pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka, piemēram, izvarošana ne tuvu nav tikai jaunattīstības valstu problēma. Ideja par sieviešu cienīšanu ir sveša arī pietiekami lielai Rietumvalstu iedzīvotāju grupai.) Otrs svarīgs riska faktors – vairums bēgļu ir jauni vīrieši. Sociologi un psihologi var pastāstīt, ka sabiedrībās vai sociālajās grupās, kurās dominē vīrieši, biežāk ir tendence uz noteikumu izaicināšanu, vardarbību. Atbildīga imigrācijas politika ir tāda, kas nodrošina, ka šie cilvēki iekļaujas sabiedrībā, ciena un saprot vietējos likumus un nerada problēmas citiem.
Jāatgādina arī, ka ANO Konvencijā par bēgļa statusu arī skaidri pateikts: “Katram bēglim ir pienākums ievērot valsts, kurā viņš atrodas, likumus un noteikumus, kā arī pasākumus, kas noteikti, lai uzturētu sabiedrisko kārtību.” Līdz ar to vēlreiz jānorāda, ka diskusija ir ne par to, vai būtu jāpalīdz bēgļiem, bet gan par attiecīgo valsts institūciju spēju konsekventi un efektīvi nodrošināt likumu ievērošanu un izraidīt no valsts tos, kuri nemāk uzvesties. Vācija ar to nav īsti labi tikusi galā. Tagad ir zināms, ka vismaz daļa no vīriešiem, kas Ķelnē un citviet trakoja Jaungada naktī, nudien bija ieradušies Vācijā, lai prasītu patvērumu.
Taču tas nenozīmē, ka līdzīgs scenārijs gaida arī Latviju. Tie daži simti bēgļu, kas mums jāuzņem, nav daudz. Mums ir krietni lielākas iespējas īstenot saprātīgas procedūras, kas samazinātu riskus – tai skaitā koncentrējoties uz ģimeņu, nevis atsevišķu indivīdu uzņemšanu. Daudz kas gan ir atkarīgs no valsts institūciju vēlmes un mākas to nodrošināt.
Noziedznieki un upuri
Tas, ka Ķelnē un citviet no masu imigrācijas sekām bija jācieš nevainīgiem cilvēkiem, ir kliedzoša netaisnība.
Taču ir vēl kāda grupa, kas ir kļuvusi par upuri. Šī grupa ir bēgļi. Tie, kuriem nudien ir nepieciešama palīdzība un kuri ir pateicīgi Eiropai par patvēruma piešķiršanu. Bēgļi, kuri vēlas sākt jaunu dzīvi, tai skaitā iemācīties mītnes zemes valodu un atrast darbu, un kuriem nav problēmu saprast un pieņemt mītnes zemes tikumus un likumus. Viņi eksistē. Šie cilvēki, katrs ar savu sarežģīto dzīvesstāstu, jau iepriekš debatēs par bēgļiem nereti ir palikuši vien fonā. Pēc Ķelnes notikumiem uzjundījušajās diskusijās viņi ir pazuduši no redzesloka vēl tālāk.
Tā kā ar imigrantu līdzdalību ir pastrādāti briesmīgi noziegumi, šķiet tik viegli paziņot, ka vairums bēgļu ir mežoņi, laimes meklētāji un Eiropas piesmējēji. Taču noziedznieku grupu nodarījumus nevar attiecināt uz visiem citiem cilvēkiem, kuriem ir līdzīga valstiskā izcelsme kā šiem noziedzniekiem. Spēja saskatīt šo nošķīrumu ir civilizētas diskusijas pazīme.
Komentāri