Kalendārā rakstīts – 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres diena. Atkal degs ugunskuri, skanēs atmiņu stāsti, bet, manuprāt, šogad šajā dienā valdīs arī kāds neizprasts jautājums – vai mūs atkal sāk dalīt?
Tam pie vainas ir pērn Saeimas pieņemtais likums “Par 1991.gada barikāžu dalībnieka statusu”, kas stājās spēka no 1.janvāra un kurā cita starpā noteikts, ka pašvaldībām ir tiesības barikāžu dalībniekiem paredzēt sociālās garantijas. Jau pirms nedēļas rakstījām par šo jautājumu, pēc tam redakcijai viedokli izteikuši vairāki lasītāji, arī ikdienas sarunās nācies par to padiskutēt, un sapratu, ka man ir, ko teikt. Ir skaidrs, ja gribas tautas vidū radīt spriedzi, šķelšanos, vajag pieņemt šādus likumus, kuri nosaka, ka kādi ir labāki par citiem. Turklāt svarīgi, ka šie “labākie” nav precīzi definējami.
Iespējams, jau no paša sākuma nebija pareiza iniciatīva kaut kā izcelt barikāžu dalībniekus, jo tā taču bija visas tautas kustība. Tauta vēlējās pārmaiņas, vēlējās savu valsti atgūt un nosargāt. Kāpēc bija nepieciešams kādu īpaši izcelt, godināt, piešķirt apbalvojumus, pateicības rakstus? Kā teica kāda zvanītāja: “Mums taču neviens nelika braukt ar varu, paši braucām, organizējām, vedām tēju, sviestmaizes.”
Nav taču nekādu visaptverošu barikāžu dalībnieku sarakstu, pat ja būtu, vai mazāk pelnījuši tie, kuri palika mājās, darīja ikdienas darbus, negulēja bailēs par savējiem. Lai piedod barikāžu dalībnieki, arī pats esmu viens no viņiem, bet varbūt šie mājās palicēji atzinību pelnījuši vairāk nekā tie, kuri tur brauca kā uz tusiņu, lai kopā ar čomiem pasēdētu pie ugunskura un labā kompānijā iebaudītu arī ko stiprāku, uzpīpētu citu cilvēku atnestās cigaretes, uzkostu sagādātās maizītes un iedzertu tēju. Kam vispār ienāca prāta sākt šādu dalīšanu? Patiesībā pašiem barikāžu dalībniekiem, tautfrontiešiem.
Atcerēsimies, ka likumprojektu virzīja bijušais LTF priekšsēdētājs Romualds Ražuks un sākotnējā versija pat paredzēja īpašas piemaksas pie pensijām barikāžu dalībniekiem. Labi, ka veselais saprāts vismaz šajā ziņā uzvarēja, bet vērts atcerēties, ko teica R. Ražuks Saeimas sēdē, aicinot atbalstīt likumprojekta tagadējo versiju: “Kam tad šis likumprojekts nepieciešams? – var rasties jautājums. Tādēļ, lai dažādus apbalvojumus saņēmušiem barikāžu dalībniekiem tiktu nodrošināta vienlīdzība, lai viņi visi būtu vienādi.”
Nezin kādēļ rodas iespaids, ka panākts tieši pretējais, runājot Orvela vārdiem, daži atkal padarīti par vienlīdzīgākiem. Tad varbūt vajadzētu piemiņas zīmes arī tiem, kuri stāvēja Baltijas ceļā, jo arī tas bija protests, arī tā bija uzdrīkstēšanās.
Domāju, katrs ikdienas sarunās ar barikāžu dalībniekiem būs dzirdējis viņu rūgto atziņu, ka ne jau tādēļ gājām uz barikādēm, lai redzētu to bardaku, kas notiek valstī. Kādreiz izteikumi ir pārspīlēti, bet zināms patiesības grauds arī tajos ir. Ne jau tādēļ gājām… Arī ne tādēļ, lai saņemtu atvieglojumus, pabalstus, jo pašu galveno mēs taču saņēmām – savu neatkarīgu valsti. Un paldies pelnījuši visi, nu vismaz tie, kuri necīnījās pret šo vēlmi. Nedrīkst pārmest arī tiem, kuri neaizgāja, jo baidījās par ģimeni. Vēsturiskā pieredze mūsu tautai ar to režīmu bija skarba. Kāpēc šie cilvēki tagad padarīti par tiem, kuri kaut ko nav pelnījuši.
Šī likuma sakarā īpaši acīs iekrita vēl kāda “dīvainība”. Proti, valsts nosaka, ka pašvaldībām ir tiesības saistošajos noteikumos barikāžu dalībniekiem paredzēt sociālās garantijas. Ja reiz lemts atbalsts, vai tas vispirms nepienāktos no valsts? Cilvēki taču gāja aizstāvēt valsti, nevis pašvaldību. Tiesa, mūsu valstī jau sen pierasts, ka daudzu problēmu risināšanu uzliek pašvaldībām. Tāpēc jo interesantāka šķiet Nacionālās apvienības deputāta Riharda Kola teiktais preses konferencē pēc likumprojekta pieņemšanas: “Vēlreiz izsakot cieņu un pateicību visiem barikāžu dalībniekiem, Nacionālā apvienība atbalstīja šo likumprojektu, taču vienlaikus neuzskata, ka būtu iespējams ieviest kādus vispārējus sociālos atvieglojumus barikāžu dalībniekiem. Galu galā ne tāpēc cilvēki gāja aizstāvēt savu valsti.”
Jautājums, ja reiz tā, kāpēc vispār vajadzīgs šāds likumprojekts?
Var jau domāt, ka šis ir lieks likums un barikāžu dalībnieki nelūkos pēc kādiem atbalstiem, bet…. Šonedēļ bija vēl viena telefona saruna, kurā kāds kungs izteica neizpratni, jo, zvanot uz Cēsu novada pašvaldību, lai noskaidrotu, kādas garantijas viņš kā barikāžu dalībnieks varētu saņemt, saņēmis atbildi, ka neko par šādu likumprojektu nezina. Protams, var jautāt, vai visiem ierēdņiem jāzina visi likumprojekti, bet ir skaidrs, ka maisam gals ir vaļā. Pašvaldībām nāksies taisnoties, kāpēc tās nedomā par šo atbalstu, bet likumdevējs mierīgi varēs sev sist uz pleca, sak, labu darbu izdarījām, un domāt jaunus likumus.
Taču patiesībā visa šī ņemšanās jau nemazina 1991.gada barikāžu nozīmi mūsu valsts un tautas vēsturē. Tas bija unikāls notikums, un domāju, ka, neraugoties ne uz ko, tauta arī vēlreiz būtu gatava stāvēt par savu zemi. Ir jau latviešos kaut kāds spīts un sīkstums, jo neredzu citu iemeslu, kāpēc mūsu tauta spējusi izdzīvot, spītējot tik daudzām un dažādām varām, kas centušās mūs pakļaut.
Komentāri