Baltkrievijas diktatora inaugurācija notikusi. Lielākā daļa pasaules valstu viņu par prezidentu neatzīst, bet izrēķināšanās ar opozīciju tādēļ nebeigsies. Varētu teikt, ka Baltkrievijas nākotne ir kā
miglā tīta.
Atmodas laikā mēdzām sacīt – ar gara spēku pret karaspēku. Pēc trīsdesmit gadiem tagad tā notiek Baltkrievijā, cilvēki iet miermīlīgos protesta gājienos, un viņiem stājas pretī apbruņoti vīri, tērpušies melnā, ar melnām sejas maskām. Ar katru dienu aizturēto kļūst aizvien vairāk, melnie vīri atkal kļūst aizvien nežēlīgāki, bet notiek sieviešu gājieni, kopējie protesta gājieni, kuri Minskā katru svētdienu pulcē vairāk par 100 tūkstošiem dalībnieku, protesta gājieni notiek arī daudzās citās Baltkrievijas pilsētās. Par spīti tam, ka jebkurā brīdī jebkuru var aizturēt, baltkrievi iet ar asprātīgiem plakātiem rokās, uzdzied. Kāds protestētājs Minskā vairākas reizes gājienos piedalījās kopā ar…savu mājas zosi, kura nepiesieta tecēja uz priekšu un ik pa laikam pārbaudīja, vai zālienā blakus ielai nav atrodams kas noderīgs. Par protestu simbolu ir kļuvusi ļoti aktīvā 73 gadus vecā Ņina Bahinska, kura vairākkārt piedalījās gan sieviešu, gan kopējos gājienos un kuru milicija neaiztika, bet beidzot arestēja. Vēlāk izrādījās, ka milicija pēc dažiem kvartāliem bija apturējusi mašīnu un Ņinu tomēr atlaidusi, jo viņu ne reizi vien bija filmējusi arī televīzija un viņas seja ir pazīstama ne tikai Baltkrievijā.
Gājiena dalībnieku apģērbs ir balts ar sarkaniem akcentiem, daudzi iet, ietinušies baltsarkanbaltajos karogos, un, no malas vērojot, varētu domāt, ka tas ir svētku gājiens, nevis gājiens, iespējams, uz dzīvību vai nāvi. Tie, kuriem neizdodas nokļūt pilsētas centrā, jo ielas aizšķērsojuši bruņu transportieri, dzeloņstieples un OMON vienības, pulcējas daudzstāvu māju pagalmos, dzied, spēlē mūziku, rīko kopīgus tējas vakarus. Un arī šajos pasākumos mēdz ierasties milicija vai OMON un cilvēkus aiztur. Baltkrievi saka – baisā vardarbība tūlīt pēc vēlēšanām viņus ir pamodinājusi pavisam, viņi neapstāsies.
Diktators Lukašenko skaidri pateicis, ka varu neiegūst tādēļ, lai to atdotu, un ka viņš stāvēs līdz galam, tātad – līdz nāvei.
Sākusies arī vēstnieku un Baltkrievijas Ārlietu ministrijas “tīrīšana”. Aleksandrs Lukašenko ir atbrīvojis no amata vēstnieku Latvijā Vasīliju Markoviču. Viņam atņemts arī diplomātiskais rangs. Tāds pats lēmums pieņemts arī par Baltkrievijas vēstnieku Slovākijā Igoru Ļeščenju un vienu no Koordinācijas padomes līderiem Pāvelu Latuško, kurš nesen atklāja – viņam ir zināms, ka notiks vēl vismaz trīsdesmit cilvēku atlaišana. Lukašenko ir sācis arī augstskolu rektoru un dažu lielo uzņēmumu vadītāju atlaišanu, vietā ieceļot, viņaprāt, uzticamākus cilvēkus.
Notikumu sarakstu varētu turpināt, bet stāstam par Baltkrieviju ir kāda ļoti svarīga iezīme – tas ir ne tikai stāsts par solidaritāti, cilvēcisku un morālu atbalstu, tas ir stāsts par Baltijas reģiona drošību. Proti, Putina interesi par Baltkrieviju neapšaubāmi nosaka ne jau tikai vēlme paplašināt Krievijas Federācijas robežas un pēc tam lepoties, ka viņš atjauno bijušo Padomju Savienību. Atbalsts Lukašenko, nesen aizdotie 1,5 miljardi dolāru, kurus atpakaļ, visticamāk, nesaņems nekad, un skaļi paustais, ka ir gatavs atbalstīt arī militāri, ja būs tāda situācija, patiesībā liecina par Putina plānu ar savu armiju nokļūt pie Suvalkiem, jo tad aptuveni simts kilometrus platajam robežas posmam starp Lietuvu un Poliju, kas ir vienīgais trīs Baltijas valstu sauszemes ceļš uz Eiropas Savienību (ES), abās pusēs būtu Krievijas teritorija ar tur koncentrētu armiju. Šobrīd tā dēvētajam “Suvalku koridoram” vienā pusē ir Kaļiņingradas apgabals, kas pieder Krievijai, bet otrā pusē – Baltkrievija. Tādēļ Baltijas valstīm notiekošais Baltkrievijā un tās nākotne ir daudz svarīgāks nekā citām ES valstīm. Ja Baltkrievijā ievērojami pieaugs Krievijas ietekme vai Baltkrievija pat nokļūs Krievijas rokās, tas mainīs visa reģiona drošības situāciju. Tādēļ, piemēram, arī ASV no- stāja Baltkrievijas un Krievijas jautājumos ir ne mazāk svarīga kā Eiropas attieksme pret notiekošo.
Par to varētu arī nedomāt un nerakstīt, jo tā ir ārpolitika un tas ir valsts jautājums. Manuprāt, Baltkrievijas jautājums tomēr ir kā lakmusa papīrs tam, cik daudz vai maz Latvijas iedzīvotājus ietekmē Krievijas propaganda. Sociālajos tīklos joprojām parādās ieraksti, ka Baltkrievijā viss ir kārtībā, ka protesti tiek rīkoti no ārpuses, nereti šie teksti ir gandrīz tiešs Lukašenko teiktā atkārtojums. Iespējams, daļu šo rakstītāju ir t.s. troļļi, daļa varbūt tiešām neko nezina un negrib zināt. Tomēr ik pa laikam gribas vaicāt, vai tiešām Latvijā ir izveidojusies kaut neliela, bet tomēr reāla cilvēku grupa, kuru mēdz saukt par piekto kolonnu? Tādēļ jautājums par mūsu drošību, manuprāt, nav mierīgi noliekams malā.
Komentāri