Šad un tad visiem gadās saņemt negaidītu sveicienu no pagātnes. Kā skaistus un svarīgus šos brīžus pieminam, kad cilvēki un atmiņas par tiem meklējamas vairākas, nu, vismaz kādas divas desmitgades tālā pagātnē. Bet vai nesenāki notikumi un atmiņas ir mazāk interesantas?
Izskrienot pusdienās darba dienas vidū, teju krūtīs ietriecies 15 gadus neredzētam klasesbiedram. Kārtējā mājas reorganizācijā no noputējušas kastes izslīd studiju pieraksti ar burtnīcu malās atstātiem uzmanības apliecinājumiem. Vai prozaiskāk – tā arī nekad nesakārtotajā dokumentu mapē atrodi ieklīdušu “Lattelecom” rēķinu, kas ar nodzeltējušu papīra smaidu atgādina – reiz tev bija viens mājas tālrunis uz visu ģimeni un radiotelefons, ar kuru varēja staigāt pa mitekli, šķita luksuss. Reizēm pietiek pat tikai ar vienu gadu, lai notikumu apstākļu līdzības jeb tā sauktais “dežavū” (fr.val. déjà vu – jau redzēts) liktu samulst, vai esi sapnī vai dzīvē parastajā. Reizēm patīkami, reizēm mazāk un reizēm – pa druskai no visa. Tā es ar smieklu šalti, baisu noskurināšanos un vienlaikus jaundzimušām pateicības jūtām pavadīju kādu negaidītu zvanu darba dienas vidū.
Padomju laiks jau it kā sen aiz muguras, bet garumgaras rindas joprojām ir dzīves sastāvdaļa. Ne vairs fiziskā klātienē tās stāvam, bet gan savus virtuālos ķermeņus ieliekam dažādās gaidītāju grupās. Te uz konsultāciju pie kāda medicīnas speciālista, te skola, te bērnudārzs – jo īpaši aktuāli tas ir rīdziniekiem, savulaik arī man kā galvaspilsētas “produktam” no dzimšanas līdz trešajam gadu desmitu slieksnim. Tur bērni jau tūlīt pēc piedzimšanas vai, vēlākais, pusgada vecumā jāpiesaka pirmsskolai, ja vēlies līdz skolas vecumam vēl paspēt iepazīt bērnudārza dzīvi. Kamēr gaidi, izlīdzies ar ģimenes resursiem jeb vecmāmiņu atbalstu vai izskati maksas privāto bērnudārzu piedāvājumu. Kad pirms gandrīz četriem gadiem ar nabassaites pārgriešanas sajūtu pametu Rīgu, sirdssāpes pavadīja arī kāda neskaidra sajūta – vai tas ir pareizi. Protams, visai ātri pārliecinājāmies, ka ikdienas spriedzes nudien ir mazāk, ka elpojam, domājam un dzīvojam brīvāk gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Taču pat pie tā sāc ļoti ātri pierast un vairs nenovērtēt kā kaut ko īpašu.
Un tad šī mēneša sākumā atsaucos zvanam no nepazīstama numura: “Jūs traucē no pirmsskolas izglītības iestādes (Rīgas guļamrajonā-aut.), abiem jūsu vecākajiem bērniem pienākusi rinda.” Vecākais dēls mācās otrajā klasē, un otrais nākamgad arī sēdīsies skolas solā. Mulsums, neliela skaidrošanās, un saruna beidzas. Smiekli, neticība, ka šie procesi un visa sistēma kopumā var būt tik paradoksāli, pat nerunājot par nenokārtoto tehnisko nodrošinājumu, lai no datubāzes (rindas) tiktu dzēsti citās pašvaldībās deklarēti bērni. Un nekādi nespēju uztvert pašas runātājas attieksmi pret notikušo, viņas intonācijas izvēle bija – tā pie mums notiek.
Nu, lūk, pēc visas izsmiešanās, nobrīnīšanās un pašausmināšanās par aiz muguras atstāto Mīnotaura labirintam līdzīgo lielpilsētas ikdienu šis mazais zibens spēriens mūsu dzīvi izgaismoja no jauna. Ir tik labi. Saprast, ka esi uz savas pareizās takas.
Komentāri