Bailes. Vecāka paaudze ar tām sadzīvoja daudzus gadus. Un daļa sadzīvo joprojām. Bet tagad bailes ienāk arī jaunākās paaudzes ikdienā. Tās vieš notikumi tepat netālu, gandrīz kaimiņu valstī, un pastiprina ik pa brīdim no Eiropas un pasaules mēroga amatpersonām dzirdami brīdinājumi, ka Baltijas valstīm draud hibrīdkarš ( un pat jau esot redzamas tā pazīmes) no lielā kaimiņa un varbūt var draudēt pat klasiskā kara elementi.
No paaudzes, kuru dzīves izjauca izsūtījums, ne vienam vien joprojām ir iracionālas bailes no austrumu kaimiņa. Un tas ir saprotams. Bet varbūt tas arī bija pirms gadu desmitiem veikto nežēlīgo represiju mērķis – ne tikai likvidēt potenciālos padomju varas pretiniekus un iedvest bailes pārējiem, bet arī iesēt un saglabāt tās paaudžu paaudzēs? Likt mazai tautai apzināties neaizsargātību, nespēju pretoties rupjai varai.
Vai tagad tas atkārtojas? Vai atkal bailes kļūs par pavadoni, kas veidos dzīves fonu nākamajām paaudzēm? Kā veido informatīvo vidi tā, lai mēs reāli redzētu pasaules notikumus un savu vietu tajos, bet reizē nedzīvotu neziņas un baiļu atmosfērā par savu tuvāko un tālāko nākotni? Kā saglabāt savu pašcieņu un ticību valsts ilgtspējai? Lūk, jautājumi, kas jārisina mediju ekspertiem, nacionālajiem medijiem, galā par to jādomā valstiskā līmenī.
NATO spēki ir līdzās, ar katru brīdi aizvien vairāk apliecinot, ka ir kopā ar Austrumeiropu, ar Baltijas valstīm. Aizvien vairāk stiprinās pārliecība, ka nekādos politiskos tirgos mūs vairs neiztirgos, ka dalība Ziemeļatlantijas blokā nes reālu, taustāmu aizsardzību no jebkura militāra uzbrukuma. Protams, reizē mums pašiem jābūt piesardzīgiem un valstiski gataviem arī iespējamām ārkārtas situācijām, kuras, ticams, nepienāks. Pašiem jābūt bruņotiem, apmācītiem, jāatvēl līdzekļi armijai, zemessardzei. Taču tas viss nedrīkst sēt bailes, bet, tieši pretēji, vēstīt par mūsu gribu, stiprumu un prasmi aizstāvēt savas vērtības, savu dzīvesveidu. Turklāt pierādīt, ka to protam tik gudri, ka nevajag lietot ieročus.
Komentāri