Aktuālās ziņas nāk kā jūras viļņi. Tu jūti draudīgi tuvojamies vienu, kas aug un aug aizvien redzamāks, un – kas to zin’ – varbūt tas vilnis šoreiz izaug tik liels, ka triecienā uz krastu pat aizskar tevis paša pēdas. Un tad tas, ātram skatienam gandrīz nemanāmi nomainījis krasta virsmu, atgriežas pārējo viļņu jūklī, līdz pāri atkal nāk nākamais. Tu nekad nezini, kurš tieši būs spēcīgāks un cik ilgi atcerēsies vēl iepriekšējo.
Šāda – zināmā mērā pat nolemtības piesātināta – sajūta pārņem, ieraugot kārtējo trauksmaino ziņu virsrakstu, kur gandrīz pa dienām un soļiem, šķiet, vari prognozēt skandāla attīstību, kulmināciju un tam loģiski sekojošo satraukuma atkāpšanos. Šoreiz nepievērsīšos starptautiskajiem skandāliem, lai gan arī tur, protams, pat ļoti traģiskas un reizēm tik daudzas valstis vienlaikus skarošas ziņas mēdz tā pārklāties, ka, šķiet, veselu tautu likteņi tāpat vien viļņojas viens pāri otram un drīz vien viss no pasaules atmiņas ir pazudis. Tostarp – jā, no šāda skatupunkta raugoties, tā vien šķiet, ka atpazīstamākais mūsdienu Krievijas varas opozicionārs un kritiķis Aleksejs Navaļnijs, visticamāk, saindēts, lai starptautiskie mediji novērstu uzmanību no Baltkrievijas, kuras pašreizējās varas mašīnas saglabāšanā tik ļoti ir ieinteresēta Kremļa vadība. Protams, tas ir tikai sarkastisks salīdzinājums, esmu pārliecināta, ka iemesli ir citi, bet efekts gan ir tieši pieminētais – tiem, kas interesējas par šī reģiona politiskajām norisēm un valstu turpmāko likteni, baltkrievu situācija vairs nav tik aktuāla. Nu tiek sekots līdzi viena donkihota izšķirošajai cīņai par savu dzīvību.
Latvijas ziņas pēdējās dienas aizēnojis Bruknas muižā saimniekojošās “Kalna svētību kopienas”, iespējams, pieļautie bērnu tiesību pārkāpumi. Kāds pasūdzējās jeb iemeta akmeni, ūdens virsma saviļņojās, un patlaban esam tajā brīdī, kad akmens jau vairs nav redzams, bet viļņi vēl nāk un nāk. Negrasos nedz aizstāvēt, nedz apsūdzēt – šis notikums tikai atgādināja, ka ir labi paļauties uz iedzimto intuīciju. Ar visu cieņu un pateicību par priestera Andreja Mediņa jau paveikto un vēl iesākto darbu nebūt ne vienkāršajā jomā – cīņā ar cilvēka dvēseli un prātu degradējošajām atkarībām – mani nepameta sajūta, ka kaut kur kaut kas ir tomēr nošauts greizi. Patiesībā pat tagad nemāku to formulēt. Pirms nedaudz vairāk kā diviem gadiem man bija iespēja izbaudīt iespaidiem bagātu vizīti šajā plašu ievērību guvušajā Bauskas novada vietā. Gan pēc šīs viesošanās, gan vēlāk, pārlasot dažādas intervijas ar šīs kopienas līderi, man formējušās ārkārtēji pretrunīgas izjūtas. Ar visu sirdi gribas piekrist viņa postulētajām vērtībām un vērojumiem vai vismaz lielākajai daļai no paustajām atziņām. Ar neapšaubāmu apbrīnu uzlūkoju uzņemšanos darboties, runāt un dzīvot dzīvi, kas dienu no dienas liek sastapties ar izpostītiem likteņiem, arī nezināšanu un neprasmi, bet nereti pat nevēlēšanos iziet no sava elles loka.
Apkopojot savus iepriekš gūtos iespaidus, tos ko guvu personīgi vēl pirms nupat izvērstajām iestāžu pārbaudēm, jāatzīst, ka “Bruknā” redzētais man atstājis kādas mieles. Nespēju pieņemt, ka cilvēciskā saskarsme šādā vietā kļūst pašmērķīgi asa un vulgāra. Manā, iespējams, naivā redzējumā tai būtu jābūt caur grūtībām audzētai kopības sajūtai, ne pastāvīgām bailēm no kritikas, ko katrā lēmumā vai lēnīgākā kustībā spēj izjust kāds palīgs, kāds mūziķis, pedagogs vai vēl cits kopienai piesaistītais brīvprātīgais.
Līdz galam neticu, ka tiesībsarga un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas saskatītie pārkāpumi tiešām eksistē vai arīdzan ir tik dramatiski, kā tiek atspoguļoti. Tomēr šis notikums nāk kā vēstnesis. Bez spēcīgas autoritātes šāda kopiena un tās paveiktais nebūtu iespējams, tomēr autoritārisma paņēmieni ātri vien var iznīcināt visu, kas līdz šim radīts.
Komentāri