Vasaras pēdējais mēnesis augusts var atnest dažādus laika apstākļus. Vienugad tas ir tikpat karsts un tveicīgs kā jūlijs, citugad liekas, ka līdz ar augustu atnācis rudens. Tik vēss un lietains tas ir.
Taču neatkarīgi no laika apstākļiem, sākoties augustam, dārzā parādās vairāk rūpju – gan ražu novācot, gan par jaunu domājot. Līdz ar augustu sākas cikls, kad pakāpeniski vien gatavojamies ziemai un arī nākamajai sezonai. Kur tik vien paklausies, dzirdi, kā saimnieces dalās pieredzē par konservēšanu, burciņu sterilizēšanu, jaunajiem salātiņiem un ogu, dārzeņu saldēšanu.
Konservēšanas un marinēšanas receptes pārpārēm atrodamas sociālajos tīklos un interešu grupu lapās. Arī veikalu plauktos ir žurnāli, kas uz goda pjedestāla uzcēluši pavārmākslu.
Runā, ka, pateicoties slinkumam, cilvēki radījuši ģeniālas lietas, kas atvieglo ikdienu. Tā, piemēram, pirmo veļas mazgājamo mašīnu izgudrojis kāds vīrs, lai atvieglotu sievai mājas soli, savukārt pirmo trauku mazgājamo mašīnu patentēja Žozefīne Kokreina. Mājsaimniecībās trauku mazgājamās mašīnas sāka izmantot aptuveni 1970.gadā. Un tas viss, lai it kā padarītu dzīvi vieglāku. It kā saprotams un tik tālu pierasts, ka grūti iedomāties, kā dzīvot bez veļasmašīnas un putekļu sūcēja.
Tomēr pēdīgi pamanu ko citu – slinkuma pārāko pakāpi, bet, iespējams, tā ir vienkārša bezkaunība. Atgriežoties pie dārza veltēm, nepietiek ar to, ka simtiem, tūkstošiem dažādu recepšu ir viena klikšķa attālumā, ka nav pat jāpapūlas. Viss līdz pēdīgam gramam precīzi ar fotogrāfijām uzskatāmi izklāstīts, taču vienādi uzrodas tādas saimnieces, kuras, piereģistrējušās konkrētā interneta grupā, paziņo: “Man ir kabači, iesakiet recepti! Ko man ar tiem darīt?” Pie velna, vai tad recepšu trūkst? Manuprāt, ja šāda sieva ir tik slinka, ka nevar kaut nedaudz pakustināt datorpeli, lai ieraudzītu, ka desmitiem saimnieču ar savām idejām jau dalījušās, ja viņai visu vajag “ielikt ar karoti mutē”, tad labāk to gatavošanu likt pie malas. Tā jau izskatās pēc izlaidības uz citu rēķina.
Diemžēl jāsecina arī pretējais – kamēr ir aitas, ir cirpēji, jo, labu gribēdamas, citas dāmas tik to vien dara, kā auklējas ar šādām klaigātājām.
Taču, neskatoties ne uz ko, vislabākās receptes ziemas krājumiem glabājas pie mammas vai vecmāmiņas. Viņas savā laipnībā ne vien noskaitīs recepti kā lūgšanu no galvas, bet arī parādīs, nomērīs, nosvērs un izstāstīs, tik vien kā jāaizbrauc ciemos. Tas ir labs iegansts atkal redzēties, šo to iemācīties no senčiem, lai vēlākos gados savas zināšanas nodotu tālākām paaudzēm. To internets nevienas vietā neizdarīs, lai vai cik atsaucīgas būs čaklās atbildētājas, par kuru prasmēm nešaubos.
Komentāri