Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts, kurš balsoja par Neatkarības deklarācijas pieņemšanu
Aizrit 18 gadi kopš vēsturiskā mirkļa, kad Augstākā Padome (pēdējā!) pieņēma pagājušā gadsimta vienu no svarīgākajiem lēmumiem (ne tikai no Latvijas viedokļa skatoties) – Neatkarības deklarāciju. No šodienas paraugoties uz tās dienas notikumu, varētu teikt, ka tas bija tīri simbolisks akts, jo mums jau nekā nebija, izņemot bēdīgu padomijas mantojumu. Bet mums bija cerības, vēlmes un ticība, mums bija sauklis – kaut vīzēs, ka tikai brīvība. Es esmu patiesi lepns, ka man bija šī fantastiskā iespēja (par to paldies Pārgaujas vēlēšanu apgabala vēlētājiem), ka es biju viens no tiem 138 deputātiem (vajadzēja vismaz 134 balsis par), kas vismaz juridiski pavēra Latvijai ceļu atgriezties demokrātiskajā pasaulē.
18 gados daudz kas mainījies. Kaut mēs sen vairs nesapņojam sasniegt saulaino tāli, āvušies vīzēs, nevar noniecināt sasniegto. Un sasniegts ir daudz. Vispirms tā ir valsts drošība, ko garantē mūsu līdzdalība NATO un ES. Tas neapšaubāmi ir izcils mūsu bijušās prezidentes Vairas Vīķes- Freibergas diplomātijas un personīgo kontaktu sasniegums. Tā ir Latvijas atpazīstamība pasaulē, par ko jāpateicas mūsu izcilajiem māksliniekiem, kultūras darbiniekiem un sportistiem, kā arī atsevišķiem sasniegumiem zinātnē. Kaut lēna, tomēr nenoliedzama ekonomiskā izaugsme. Ir parādījies gaismas stars pilsoniskas sabiedrības veidošanās procesā, tiesiskuma izvērtēšanā un demokrātijas attīstībā.
Vai tas ir pietiekami?
Katrs, vērtējot šo laiku, vienmēr varēs atrast objektīvus un arī subjektīvus apstākļus, kāpēc mēs tomēr esam tur, kur esam. Jautājumu ir ne mazums. Tie ir tieši tie jautājumi, kas mūs skar ikdienā – kāpēc mēs esam nabadzīgākā valsts ES, kāpēc mums ir visaugstākā inflācija ES, kāpēc mums ir visvairāk maznodrošināto, kuri dzīvo zem iztikas minimuma, kāpēc mums ir viens no augstākajiem korupcijas līmeņiem ES…
Kas ir vainīgs? Nelaimīga apstākļu sakritība vai nemākulīga valsts vadīšana? Vienmēr jau gribas novelt vainu uz varu. Bieži vien mums vienkārši trūkst informācijas analīzei, argumentētai izvērtēšanai. Un tad emocijas ņem virsroku.
Un tomēr mēģināšu izteikt pārdomas par šo laiku un varu. Man liekas, ka visskumjākais ir varas (visos līmeņos, sākot no Valsts prezidenta līdz mazākajam ierēdnim) un tautas attālināšanās. Šī šķirtne arvien palielinās. Bet vara no priekšgājēju kļūdām neko nemācās. Atcerēsimies Latvijas ceļa fiasko. Pamatā tam taču bija eiforija par visvarenību. Vai šo pašu ceļu neiet Tautas partijas spice ar pašsludināto „valsts garantu” priekšgalā? Liekas, ka lietus sargu revolūcija ir maz ko mācījusi. Tomēr starp Latvijas ceļu un Tautas partiju ir atšķirība laikā. Laikā, kurā ir modusies pilsoniskā apziņa. Tā jau ir parādījusi savu varēšanu. Tā ir demonstrējusi, ka neņemt vērā tautas (vai kā vara dēvē – „vaukšķu”) vēlmes kļūst arvien riskantāk. Apliecinājums tam ir savāktie paraksti par Satversmes maiņu, dodot tautai tiesības atlaist Saeimu. Protams, koalīcija tos Saeimā noraidīs. Būs referendums. Ceru, ka mēs vēlreiz apliecināsim spēju aizstāvēt savas konstitucionālās tiesības reāli atlaist Saeimu, ja tā darbojusies prettautiski. Var jau būt, ka arodbiedrības izstrādātie priekšlikumi Satversmes maiņai nav ideāli no juridiskā viedokļa. Bet kur tad bija gudrie tiesību eksperti pirms šiem notikumiem? Tāpēc nav korekts Valsts prezidenta „gājiens” steigā
nodibināt
komisiju
Satversmes labojumu izstrādei un mēģināt pretnostādīt tos arodbiedrības piedāvātajiem.
Par prezidentu ir atsevišķa saruna. Pat nav runa par to, ka viņš nācis caur zvēru dārzu (iespējams, viņam nezinot). Var tikai apbrīnot cilvēku, kuram netrūkst pašapziņas nostāties valsts priekšā, ja labi zina, ka aiz viņa velkas „konvertu aste”. Var jau citēt pantus no Satversmes, bet tas nemazina aizdomu ēnu. Tā ir ētikas problēma. Pat ja KNAB ir savācis pietiekošus pierādījumus, šaubos, ka tie tiks celti gaismā, jo KNAB pašam ir nopietnas problēmas. Es domāju, ka tie ārsti, kas arvien šodien ņem „pateicības”, var justies komfortabli. Bet es viņus nenosodu, jo veselība katram mums ir viss.
Varai politiskās atbildības jēdziens ir svešs. Tas ir unikāls retums, ja kādam ir jāatstāj savs krēsls. Tā vien liekas, ka atsevišķie „kompromāti” nāk gaismā, ja politiskie spēki kārto savstarpējos rēķinus un ja kāds tos nopludina medijiem. Un pat nav nekādas nozīmes Valsts kontroles atzinumiem vai prokuratūras izvirzītajām apsūdzībām. Visos pārējos gadījumos argumenti ir vieni un tie paši: nepadarītie darbi, neaizstājamība, nav taču notiesāts…
Un tomēr, sagaidot svētkus, negribu pārdomas nobeigt pesimistiski. Mēs esam liels spēks, kuru ne vienmēr apjaušam. To parāda pēdējā pusgada notikumi. Pilsonisku sabiedrību mēs varam veidot tikai kopā. Bet mums ir vajadzīgi jauni līderi, kuriem varam uzticēties. Vai jaunie politiskie spēki spēs iegūt uzticību? Cerēsim un līdzdarbosimies. Tā būs katra mūsu atbildība.
Komentāri