Kas liek mums emocionāli sajust piesaisti svešiem notikumiem, skaistiem vai traģiskiem? Visloģiskākā atbilde laikam ir – kaut neliela līdzība, kāds stāsta elements, kas negaidīti sasaucas ar pašu pieredzēto. Tomēr, ja tādas acīmredzamas līdzības nav, vai tiešām cilvēka būtībā ielikts būt imūnam pret laimi otrā pasaules galā vai sveša cilvēka bēdām? Varbūt tās ir sekas katrā kultūrā izplatītajām audzināšanas praksēm – vai paaudžu paaudzēs ir spēts nodot prasmi iejusties otra ādā?
Atbildi vēl neesmu atradusi. Pie šiem jautājumiem nonācu, kad uzzināju un sāku vairāk lasīt par Amerikas Savienotajās Valstīs notiekošajiem nemieriem. Pirms vairāk nekā nedēļas – 25.maijā – Minesotas štata galvaspilsētā Mineapolisā kārtībsargi iedzīvotāju acu priekšā nogalināja 46 gadus vecu melnādainu vīrieti. Policija aizturējusi Džordžu Floidu (George Floyd) par, iespējams, viltotas 20 dolāru banknotes izmantošanu, pēcāk amatpersonām norādot, ka aizdomās turētais it kā izrādījis pretošanos. Vēlāk publiskotajos ielu kameru videoierakstos un garāmgājēju telefonos uzņemtajos materiālos šī pretošanās gan nav saskatīta, tomēr vietējie likumsargi arī pēc rokudzelžu uzlikšanas neizskaidrojamu iemeslu dēļ strauji pārgājuši uz vardarbīgu jau tā saslēgtās personas “savaldīšanu”. Spiežot ar celi uz kakla vairāk nekā astoņas minūtes, nereaģējot uz aizturētā izdvestajiem “nevaru paelpot” un apkārtējo ļaužu lūgumiem pārtraukt, visi četri iesaistītie baltādainie policisti kā lavīnu iekustināja veselu sociālo kataklizmu. Nenoliedzami, tā nav nedz pirmā, nedz nežēlīgākā no dažādās ASV pilsētās pēdējo gadu laikā fiksētajām afroamerikāņu slepkavībām, kas gulst uz katra štata kārtībsargu sirdsapziņas. Tomēr šī reize izvērsusies par pēdējo pilienu klusēšanas kausā. Vēl joprojām spēkā esošo stingro socializēšanās ierobežojumu laikā sabiedrībā jau gruzdēja neapmierinātība ar valdības nespēju melnādainajiem iedzīvotājiem garantēt līdzvērtīgu veselības aprūpi pandēmijas apstākļos.
Sākās protesti, visnotaļ miermīlīgi, taču ātri vien tie pārauga agresīvās izpausmēs. Protams, šādos nemieros (vairāk nekā 200 pilsētas ASV un vēl citviet pasaulē) bez liekas kavēšanās labprāt iesaistās arī kriminālie un marginālie personāži, kādu neiztrūkst nevienā sabiedrībā. No tālienes mirkļa iespaids var ļoti atšķirties no kopainas. Mikroblogošanas vietnē “Twitter” izlasīju ļoti lakonisku attieksmes paradoksa kopsavilkumu. Kādi latvieši, skatoties ziņas, visu notiekošo nosaukuši par noziedznieku un nēģeru ārdīšanos. Uz ko kāds amerikānis, Latvijā nodzīvojis pāris gadus, atzīmējis – skumji, ka cilvēki, kuri vēsturiski ir piedzīvojuši minoritātes statusu, neizjūt solidaritāti cits ar citu.
Jā, mums tas viss izklausās kā tāls murgs. Vai ir kādas līdzības? Te nu laikam būs vietā – viss atkarīgs no katra vēlmes šīs līdzības ieraudzīt. Ja tā burtiski, tik tiešām – ne mums tāda rasu naida, ne ziņu par kārtībsargu agresijas izpausmēm. Un neba nu kādi protesti mūsu nostūrī spētu ko mazināt netaisnības uzliesmojumā. Tomēr to vajag zināt un par to vajag runāt ar savējiem. Ja nevairojam līdzcietību, nežēlība cilvēces gaitās atgriežas atkal un atkal.
Komentāri